Nākamo svētīgo vidū kāda varonīga jauna mūslaiku māte
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Marija Kristīne Čella Močellina nodzīvoja īsu, taču pilnvērtīgu dzīvi. Viņa piedzima 1969. gada 18. augustā Činizello Balzamo pilsētiņā, Itālijas ziemeļos. Kopā ar savu mammu, tēti un brāli pavadīja mierīgu bērnību. Apmeklēja draudzes oratoriju, vidusskolas gados uzsāka aicinājuma izšķiršanas ceļu pie priestera Jāņa Bosko nodibinātās Marijas Palīdzētājas kopienas māsām. Sešpadsmit gadu vecumā iepazinās ar Karlo un sajuta aicinājumu uz laulību. Pēc diviem gadiem viņai tiek atklāts ļaundabīgs kreisās kājas audzējs. Neraugoties uz visām terapijām un ārstēšanos, meitene pabeidz lingvistisko liceju un 1991. gadā apprecas ar Karlo. Ģimenē ienāk divi bērni. Tiklīdz Marija Kristīne atklāj, ka ir mātes cerībās ar trešo bērnu, atkal parādās slimība.
Viņa izvēlas tādas terapijas, kas neapdraud ieņemtā bērna dzīvību. Savam trešajam dēlam Rikardo adresētajā vēstulē šī jaunā māte raksta: “Es ar visiem spēkiem biju tik ļoti pret atteikšanos no tevis, ka ārsts visu saprata un viņam nebija ko piebilst. Rikardo, tu mums esi dāvana. Tanī vakarā, kad es ar mašīnu atgriezos no slimnīcas, tu pirmo reizi sakustējies. Likās it kā tu man teiktu: «Paldies, mamma, ka mani mīli!» Un kā tad lai mēs tevi nemīlētu? Tu esi dārgs. Un kad es tevi uzlūkoju un redzu, cik tu esi skaists, dzīvs, simpātisks, tad es domāju, ka visā pasaulē nav tādu ciešanu, kuras bērna labā nebūtu vērts panest”. Marija Kristīne aizgāja mūžībā 1995. gada 6. aprīlī 26 gadu vecumā, būdama droša par Dieva mīlestību un Viņam uzticīga.
Nākamo svētīgo vidū ir arī 2012. gadā Romā 98 gadu vecumā mirusī laje Enrika Beltrame Kvatroki un 1944. gadā nacistu nomocītais konventuālo franciskāņu ordeņa mūks, priesteris Plačido Kortēze.
Deviņus gadus pēc nāves Baznīca atzina Enrikas Beltrames Kvatroki varonīgi praktizētos tikumus. Viņa piedzima 1914. gada 6. aprīlī Romā. 2001. gadā svētais Jānis Pāvils II pasludināja par svētīgiem viņas vecākus Luidži Beltrami un Mariju Korsini. Toreiz pāvests sacīja, ka šī ģimene ar savu dzīvi apliecināja, ka ir iespējams iet svētuma ceļu, ka tas ir skaists, ārkārtīgi auglīgs un svarīgs ceļš ģimenei, Baznīcai un sabiedrībai. Enrika bija pēdējais bērns ģimenē. Viņa gribēja iet savu brāļu un māsas pēdās, tas ir, pa konsekrētās dzīves ceļu. Viņas brāļi – Tarčizio un Paolino – bija priesteri, bet māsa Cecīlija – klostermāsa. Tomēr Enrikai Dievs bija lēmis citu ceļu.
Viņas aicinājums bija savu sirmo vecāku aprūpēšana. Viņa iesaistījās brīvprātīgo darbā, kopā ar Svētā Vincenta māsām kalpoja Romas trūkumcietējiem, nodevās pedagoģiskajam darbam. Enrikas dzīve bija dažādu slimību, ekonomisko grūtību, taču jo īpaši lūgšanas iezīmēta. Viņa katru dienu piedalījās Svētajā Misē. Dzīves pēdējos gados palīdzēja grūtībās nonākušajiem laulātajiem pāriem. Viņas dzīves jēga slēpās Dieva mīlestībā.
Trešo nākamo svētīgo, konventuālo franciskāņu ordeņa brāli Plačido Kortēzi raksturo pilnīga sevis atdeve. Viņš bija pacietīgs un vienkāršs, gatavs uzņemties un panest dažādas dzīves grūtības. Plačido piedzima 1907. gada 7. martā Kerso pilsētiņā, tagadējā Horvātijas teritorijā, 1930. gadā kļuva par priesteri, kalpoja Padujas Svētā Antonija bazilikā un bija izdevuma “Svētā Antonija vēstnesis” galvenais redaktors.
Otrā Pasaules kara laikā ar apustuliskā nuncija Itālijā rīkojumu priesteris Kortēze aprūpēja horvātus un slovēņus Itālijas koncentrācijas nometnēs. Pēc 1943. gada pamiera viņš glāba bijušos sabiedroto ieslodzītos un nacistu vajātos cilvēkus, tai skaitā ebrejus. Tas viņam maksāja dzīvību. 1944. gada 8. oktobrī viņu ar viltu dabūja laukā no Svētā Antonija bazilikas, kas atradās ekstrateritoriālajā zonā, un nogādāja vācu SS kazarmā Triestē, kur viņš pēc nežēlīgām spīdzināšanām nomira.
