Misiju Vatikānā beidz pirmie 20 Starptautiskās Jauniešu Konsultatīvās padomes locekļi

Ticiana Kampizi - Vatikāns

 20 jaunieši, kas šajā laikā sadarbojās ar Svētā Krēsla institūcijām, noslēdz savu misiju, taču viņu vietā sadarbību turpinās citi viņu vienaudži. Par pieredzi, kas gūta šādā sadarbībā, pie Vatikāna Radio mikrofoniem stāsta 28 gadus vecā Agata Natanija no Indonēzijas, kura šobrīd studē Politiskās zinātnes Londonā.

Kāda ir tava pieredze, darbojoties Jauniešu Konsultatīvās padomes ietvaros?

Šajos gados esam paveikuši ļoti daudz. Mūsu kalpojuma vissvarīgā daļa ir sniegt konsultācijas Vatikānam – ne tikai Laju, ģimenes un dzīvības, bet arī citiem dikastērijiem, kuriem ir nepieciešams zināt par jauniešu realitāti visā pasaulē. Mums bija sanāksmes gan klātbūtnē, gan on-line režīmā, runājām par jauniešu pasauli, par iniciatīvām, ko Vatikāns, vai pāvests vēlas rīkot priekš jauniešiem, piedalījāmies arī grupu sanāksmēs, gatavojoties Pasaules Jauniešu dienām. Bijām arī Lisabonā un Krustaceļā, kas bija veltīts jauniešu problemātikai, esam snieguši padomus, stāstot par to, kā mūsu zemēs šodien dzīvo jaunieši un pusaudži. Jauniešu Konsultatīvās padomes ietvaros mums bija iespēja izbaudīt brālīgumu, dzīvi sinodālā un vienotības garā.

Šis konsultatīvais organisms radās 2018. gadā, pēc jauniešiem veltītās Sinodes. Tu tajā iestājies pēc tam, kad biji guvusi daudzveidīgu pieredzi un pēc tam, kad biji piedalījusies Jauniešu dienās. Kā sākās šis, tavs piedzīvojums?

2014. gadā pirmoreiz piedalījos Āzijas Jauniešu dienās, kas notika Dienvidkorejā. Šo notikumu izdzīvoju kopā ar daudziem citiem jauniešiem no visas Āzijas un man tas likās ļoti skaists. Es mācos starptautiskās attiecības, tāpēc man šķiet brīnišķīgi censties būt par vienotības tiltu un pašai veidot tiltus ne tikai savā darbā, bet arī Baznīcā. Pēc šīs pirmās pieredzes sāku sadarboties ar savu diecēzi, vēlāk tiku iekļauta Indonēzijas Bīskapu konferences Jauniešu komisijā. 2019. gadā Romā kā Indonēzijas pārstāve piedalījos Jauniešu forumā un vēlāk tiku aicināta darboties Jauniešu Konsultatīvajā padomē. Būdama indonēziete, labi pazīstu savas zemes jauniešu realitāti, bet dzīvojot arī citās zemēs, esmu iepazinusi citas realitātes un tāpēc Konsultatīvās padomes grupā varēju dalīties ar šīm manām pieredzēm, piedāvāt dažādas idejas attiecībā uz Vatikāna iniciatīvām priekš jauniešiem.

Kā tu varētu aprakstīt jauniešu realitāti mūsdienu pasaulē?

Man ir ļoti skumji, redzot, ka daudzi jaunieši attālinās no Baznīcas, ka viņi netic. Daudzi neapmeklē baznīcu, jo Baznīcā viņi nav izbaudījuši skaistu pieredzi un viņus nav viegli tajā iesaistīt. Personīgi man gribētos satikt šos jauniešus un teikt, ka neraugoties uz viņu problēmām, kā saka pāvests Francisks, Baznīca ir priekš visiem, visiem. Jaunieši šodien pārdzīvo daudzas problēmas. Tāpat kā es, daudzi atstāj savu zemi, meklējot labāku nākotni citur, vai, lai studētu, vai arī tāpēc, ka viņu zemēs ir konflikti. Dažas pieredzes var sekmēt attālināšanos no Dieva. Bez tam, esam pārņemti ar televīziju, sociālajiem medijiem un neatrodam laiku, lai apmeklētu baznīcu. Man tas liekas skumji. Taču, šī gada Pasaules Jauniešu dienu vēsts mūs aicina uz cerību. Esot par daļu no Konsultatīvās padomes kopā ar citiem jauniešiem man ir bijusi iespēja vairāk iepazīt pāvesta vēstījumus, jauniešiem adresētus dokumentus, un teikt citiem, ka neraugoties uz to, kas pasaulē ir slikts, ir jālolo cerība. Mēs, jaunieši, varam palīdzēt citiem un iet visi kopā, arī kopā ar Baznīcu.

Kā tavā skatījumā Baznīcai būtu jāaizsniedz jaunieši?

Vispirms, manuprāt, bez aizspriedumiem. Katrs ir atšķirīgs, ar savu vēsturi, ar dzīvi noteiktā realitātē, un tāpēc, domāju, ka Baznīcai jaunieši ir jāuzklausa. Un tad ir jārunā, jāiet kopā. Tas ir vienkārši. Šādā veidā ir iespējams sadarboties un labāk dzīvot. Jaunieši vēlas darīt skaistas lietas priekš pasaules, priekš Baznīcas, bet viņi visu vēlas īstenot ātri. Taču, ir nepieciešams iet pamazām, darīt kaut ko kopā, kopā lūgties, kopā meklēt risinājumus.

Esot Jauniešu Konsultatīvās padomes sastāvā, tev bija iespēja veidot attiecības ar dažādiem Svētā Krēsla organismiem, tātad, bija iespējams satikt arī augstākos Baznīcas vadītājus. Varbūt dažiem jauniešiem pret Baznīcu ir aizspriedumi. Ko pēc šīs pieredzes vari teikt saviem vienaudžiem?

Arī mēs, Konsultatīvās padomes jaunieši sākumā domājām, ka mums būs darīšana ar ļoti formālām personām, kurām nevarēsim pilnībā izstāstīt mūsu realitāti. Taču, patiesībā, mēs varējām brīvi izteikties, pastāstīt par to, kā lietas ir īstenībā. Jaunieši ir jāiepazīst tādi, kādi viņi ir. Iespējams, dažiem Baznīcas augstākajiem pārstāvjiem nav saskarsmes ar jauniešu pasauli, viņi to nepazīst un tiem nav viegli to saprast. Ir jāatrod veids, kā dažādās vietās ar to iepazīstināt. Bez tam, katrā zemē situācija ir atšķirīga, tāpēc ir svarīgi strādāt kopā kā Baznīcai. Pāvests Francisks vienmēr aicina uzklausīt jauniešus, bet mums ir jābūt pacietīgiem un jācenšas darīt viss iespējamais, lai strādātu kopā.

Kādu vēsti tu gribētu nodot jauniešiem caur šo mikrofonu?

Nebaidieties sapņot. Uzskatu, ka vēlēšanās, kuras lolo jaunieši, ir iespējams īstenot. Tāpēc nebaidieties un glabājiet cerību, jo Dievs mums palīdzēs.

Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte