Pāvesta katehēze: Betlēmes silīte ir mērenības un prieka skola
Silvija Krivteža - Vatikāns
Pāvests atgādināja, ka tieši pirms 800 gadiem, 1223. gada Ziemassvētkos, svētais Asīzes Francisks izveidoja pirmo Kristus dzimšanas ainu. Šajās dienās, kad mājās, dievnamos un daudzviet citur tiek veidotas Betlēmes silītes, ir labi pārdomāt par to garīgo nozīmi, atzina Svētais tēvs.
Kāds bija svētā Franciska nodoms? "Es gribētu attēlot Betlēmē dzimušo Bērnu, lai ar savām acīm skatītu nabadzību, kādu Viņš cieta, jo jaundzimušajam trūka visnepieciešamāko lietu, kā Viņš tika guldīts raupjā silītē un kā gulēja uz siena starp vērsi un ēzeli," (Tommaso Celano, Vita prima, XXX, 84: FF 468). Svētā Franciska vēlēšanās bija nevis radīt skaistu mākslas darbu, bet gan ar vienkāršas silītes starpniecību raisīt cilvēkos izbrīnu par Kristus ārkārtīgo pazemību, likt aizdomāties par grūtībām, ko Viņš cieta no mīlestības pret mums aukstajā un nabadzīgajā Betlēmes grotā. Asīzes svētā biogrāfs atzīmē: "Šajā aizkustinošajā ainā mirdz evaņģēliskā vienkāršība, tiek slavēta nabadzība, tiek cildināta pazemība. Grečo kļuva par jauno Betlēmi" (85).
Pāvests Francisks izcēla vārdu "izbrīns". Ja mēs, kristieši, raugāmies uz Kristus dzimšanas ainu tikai kā uz skaista un vēsturiska notikuma atveidojumu, tad tas ir par maz. Kontemplēsim Vārda iemiesošanās, Jēzus dzimšanas noslēpumu ar izbrīna pilnu skatienu. Ja nav šī izbrīna, mūsu ticība ir vāja, tā ir "informatīva" ticība, skaidroja Romas bīskaps.
Svētais tēvs uzsvēra, ka Betlēmes silīte zināmā veidā ir mērenības skola. Un tas nav mazsvarīgi. Patiesībā šodien pastāv risks pazaudēt to, kas dzīvē ir svarīgs, un tas paradoksālā veidā pieaug tieši Ziemassvētku laikā. Ierauti patēriņa virpulī, mirdzošu reklāmu apžilbināti, mēs riskējam pazaudēt būtisko. Ziemassvētkus nedrīkst pārvērst par komerciālu triku, aizmirstot par solidaritāti ar trūcīgajiem. Jēzus nāk, lai dāvinātu mums sevi, bet daudziem Ziemassvētki ir laiks sarūpēt dāvanas tikai sev.
Turpinot uzrunu, Romas bīskaps atgādināja, ka Kristus piedzimšanas aina tika veidota, lai aicinātu cilvēku atgriezties pie Dieva, kas dzīvo mūsu vidū, atjaunot un stiprināt attiecības. Kontemplējot Kristus piedzimšanas ainu, redzam, ka tās galvenie varoņi ir vienkārši, nabadzīgi un pazemīgi cilvēki. Viņi dzīvo harmonijā ar radību. Tāpēc nostāsimies Betlēmes silītes priekšā, lai atvērtu savu sirdi brīnumam. Tas ir mūsu ceļš pie Dieva, kas atklājās maza Bērna izskatā. Betlēmes silīte aicina mūs apstāties, apklusināt satrauktās domas, meklēt mieru lūgšanā un klusumā, piedzīvot Dieva maigumu, – teica Francisks.
Taču Grečo izveidotā Kristus dzimšanas aina liecina ne tikai par mērenību, bet arī par prieku. Patiess prieks ir kaut kas lielāks par izklaidi, lai gan pēdējā nav slikta lieta, tā ir cilvēciska lieta, - atzina pāvests. Šodien cilvēki bieži izklaidējas bez prieka, radot lielu troksni. To var salīdzināt ar karaļa galma ākstu, kas smejas, liek smieties citiem, bet viņa sirds ir noskumusi. Patiesā prieka avots ir Kristus. Tā laika hronika vēstī: "Un nāk līksmības diena, līksmības laiks! [...] Tauta sapulcējās un priecājās ar tādu prieku, kādu nekad agrāk nebija baudījusi [...]. Visi atgriezās mājās neizsakāma prieka pilni" (Vita prima, XXX, 85-86: FF 469-470).
Bet no kā radās šis prieks? Noteikti ne no tā, ka mājās tika atnestas daudzas dāvanas vai tika rīkotas greznas svinības. Nē, tas bija prieks, kas izplūda no sirds, sajūtot Jēzus tuvumu, Dieva maigumu, kas vienmēr ir kopā ar mums. Ziemassvētku notikuma atveidojums parāda tā laika realitāti: tur ir attēlota Betlēmes ganu un citu amatnieku ikdienas dzīve; tur ir arī ļaunums, ko simbolizē Hēroda pils; īsi sakot, tur ir pasaules skaistums un posts.
Dārgie brāļi un māsas, Betlēmes silīte ir kā maza aka, no kuras varam smelt cerību un prieku. Betlēmes silīte ir dzīvs evaņģēlijs, mājas evaņģēlijs. Tāpat kā aka Bībelē, tā ir satikšanās vieta, kur mēs, kopā ar Betlēmes ganiem un Grečo ļaudīm, nesam Jēzum savas ciešanas un rūpes. Ja mēs, stāvēdami silītes priekšā, uzticēsim Jēzum visu, kas mums ir dārgs, arī mēs piedzīvosim "lielu prieku" (Mt 2, 10) – uzrunas noslēgumā teica Francisks.
