Ticība, lūgšana un gandarīšana – ieroči ļaunā uzveikšanai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Trešdien, ar pelnu kaisīšanas ritu, iesākās Lielais gavēnis. Šodien, šī liturģiskā laika pirmajā svētdienā, Dieva Vārds mums norāda ceļu, pa kuru ejot, mēs varam auglīgi izdzīvot šīs četrdesmit dienas, kas mūs ved pretī Lieldienām. Tas ir ceļš, ko gāja Jēzus. Pirms sākt publisko darbību, Viņš aizgāja tuksnesī, kur tika velna kārdināts (sal. Mk 1, 12-15). Evaņģēlija autors uzsver, ka Gars Viņu aizveda tuksnesī. Pāvests norādīja, ka visa Jēzus dzīve norit Svētā Gara vadībā. Šis Gars Viņu dzīvina, iedvesmo un vada.
Uzrunas turpinājumā Francisks pievērsās tuksneša realitātei – šai dabiskajai un simboliskajai videi, kas Bībelē ieņem tik svarīgu vietu. “Tuksnesis ir vieta, kur Dievs uzrunā cilvēka sirdi, un kur cilvēks atbild Dievam lūgšanā”, skaidroja Svētais tēvs. Runa ir par tuksnesi kā būšanu vienatnē, par pasaulīgajām lietām nepiesaistītu sirdi. Tikai šādā vientulībā mūsu sirds atveras Dieva Vārdam. “Taču reizē tuksnesis ir pārbaudījuma un kārdinājuma vieta.” Tā ir vieta, kur kārdinātājs, izmantodams cilvēcisko trauslumu, viltīgi iespraucas ar savu melīgo balsi, piedāvādams to kā alternatīvu Dieva balsij. Patiešām, četrdesmit tuksnesī pavadīto dienu laikā iesākas “duelis” starp Jēzu un sātanu, kas noslēgsies ar Ciešanām un nāvi pie krusta. Viss Jēzus kalpojums ir cīņa ar ļauno, kas izpaužas visdažādākajos veidos: slimo dziedināšanās, ļauno garu izdzīšanā no apsēstajiem, grēku piedošanā. Pāvests piebilda, ka pēdējais “tuksnesis”, ko Jēzus šķērsoja, lai galīgi sakautu sātanu un atbrīvotu mūs visus no viņa varas, bija tieši nāve pie krusta.
Evaņģēlija fragments par Jēzus kārdināšanu tuksnesī mums atgādina, ka kristieša dzīve ir cīņa ar ļauno. Tas mums parāda, ka Jēzus labprātīgi stājās pretī kārdinātājam un viņu uzvarēja. Vienlaikus mēs tiekam brīdināti, ka velnam ir dota atļauja mūs kārdināt. Mums ir jāapzinās šī viltīgā ienaidnieka klātbūtne – uzsvēra Francisks. Mums jāapzinās, ka ļaunajam interesē mūsu mūžīgā pazudināšana un mūsu krišana. Tādēļ mums ir jābūt gataviem sevi aizstāvēt un cīnīties ar viņu. Dieva žēlastība ar ticību, lūgšanu un gandarīšanu mums nodrošina uzvaru pār ienaidnieku.
Turpinājumā Svētais tēvs atgādināja, ka kārdinājumu brīžos Jēzus nekad neielaižas ar velnu dialogā. Nekad. Viņš to nekad nedara savas dzīves laikā. Viņš to vai nu izdzen no apsēstajiem, vai atmasko, bet nekad nesarunājas. Varētu likties, ka tuksnesī tomēr notiek dialogs, jo velns Jēzum izsaka trīs piedāvājumus, un Jēzus atbild. Taču Jēzus neatbild ar viņa vārdiem – paskaidroja Francisks. Viņš atbild ar Dieva Vārdu, ar trīs Svēto Rakstu fragmentiem. Un tā vajadzētu darīt arī mums visiem. Kad velns tuvojas, viņš mēģina mūs kārdināt: “Padomā taču par šo, dari to…”. Ja mēs, kā Ieva, uzsāksim ar velnu dialogu, mēs tiksim sakauti. “Iegaumējiet to un paturiet savā sirdī”, piekodināja pāvests, “ar velnu nekad nesarunājas, [ar viņu] nevar pastāvēt nekāds dialogs. Tikai Dieva Vārds”.
Viņš atzina, ka Lielā gavēņa laikā Svētais Gars arī mūs skubina ieiet tuksnesī. Protams, ir runa nevis par materiālu vietu, bet par eksistenciālu dimensiju, kas ietver sevī noklušanu un Dieva vārda klausīšanos, lai mēs varētu patiesi atgriezties. Pāvests aicināja nebaidīties no tuksneša, meklēt vairāk laika lūgšanai, klusumam, lai ieietu sevī. Mēs esam aicināti staigāt Dieva ceļus, atjaunojot savus Kristības solījumus, tas ir, atteikties no sātana, visiem viņa darbiem un visiem viņa kārdinājumiem – noslēgumā sacīja Francisks, aicinot uzticēt sevi Jaunavas Marijas mātišķajai aizbildniecībai.
Uzrunā pēc lūgšanas “Kunga eņģelis”, Svētais tēvs īpaši sveica poļu ticīgos. Viņš atzina, ka šodien savās domās pievēršas Plockas svētnīcai, Polijā, kur pirms 90 gadiem Kungs Jēzus parādījās svētajai Faustīnei Kovaļskai un uzticēja viņai īpašu misiju – atklāt pasaulei Dieva Žēlsirdību. Ar svētā Jāņa Pāvila II starpniecību šī vēsts par Dieva Žēlsirdību aizsniedza visu pasauli. Pāvests Francisks atgādināja, ka tā ir nekas cits kā Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās, Evaņģēlijs. Caur Viņu mēs saņemam Tēva žēlsirdību. Atvērsim Viņam savu sirdi, ar ticību sakot: “Jēzu, es uzticos Tev” – mudināja pāvests.
