Pāvests: Apvienotās Nācijas ir nevarīgas karā Ukrainā, dominē vareno loģika
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kā jau ziņots, pagājušās nedēļas nogalē, 2. un 3. aprīlī, Svētais tēvs apmeklēja Maltu. Šodienas katehēzes mācībā viņš atskatījās uz savu ceļojumu, īpaši izceļot trīs jautājumus – ģeopolitikas, migrāciju un evaņģelizācijas jautājumu. Malta ir “stratēģiska vieta”, raugoties no visiem trim aspektiem.
Lai gan sala atrodas pašā Vidusjūras vidū, tajā jau ļoti agri atskanēja Evaņģēlija vēsts, jo pie tās krastiem notika kuģa, uz kura atradās apustulis Pāvils, avārija. Viņš un visi ceļabiedri brīnumainā kārtā izglābās un nonāca uz salas. Maltieši viņus uzņēma “ar lielu laipnību” (Apd 28, 2). Šie vārdi no Apustuļu darbu grāmatas bija arī pāvesta ceļojuma moto. Viņš izvēlējās šos vārdus, jo tie norāda ceļu, kādu jāiet, lai ne tikai tiktu galā ar migrācijas fenomenu, bet arī, lai, raugoties plašāk, pasaule kļūtu brālīgāka, lai tajā varētu labāk dzīvot un lai tā izglābtos no “noslīkšanas”, kas apdraud mūs visus, kas atrodamies vienā laivā – skaidroja Francisks.
Malta, pirmkārt, ir ģeogrāfiski stratēģiska vieta, jo tā atrodas krustcelēs starp Eiropu un Āfriku, un savā ziņā arī Āziju. Tur satiekas dažādas tautas un kultūras. “Šodien bieži tiek runāts par ‘ģeopolitiku’”, sacīja pāvests, “taču diemžēl dominējošā ir vareno valstu stratēģiju loģika, lai nostiprinātu savas intereses, paplašinot ekonomiskās vai ideoloģiskās, vai militārās ietekmes zonu. To redzam līdz ar šo karu”. Šai ziņā Malta pārstāv “mazo” valstu tiesības un spēku, kurām vajadzētu veicināt cieņas un brīvības loģiku, kas ir pretstatā vareno piekoptajai kolonizācijai. Pēc Otrā Pasaules kara tika mēģināts ielikt pamatus jaunai miera ērai, bet diemžēl turpinājās konkurējošo lielvaru vecā ēra. Francisks uzsvēra, ka attiecībā uz šobrīd Ukrainā notiekošo karu mēs redzam “Apvienoto Nāciju organizāciju nevarību”.
Otrkārt, Malta ir stratēģiska vieta migrācijas fenomena ziņā. Svētais tēvs pastāstīja, ka Jāņa XXIII vārdā nosauktajā migrantu uzņemšanas centrā satika daudzus migrantus, kuri šeit nonāca pēc briesmīgiem ceļojumiem. Viņš norādīja, ka ir jāieklausās viņu pieredzē, jo tikai tā varēsim atbrīvoties no sagrozītā skatījuma, ko bieži vien sniedz masu mēdiji, un tikai tā ieraudzīsim īstās sejas, uzzināsim, ko šie cilvēki piedzīvoja, un iepazīsimies ar viņu ievainojumiem, sapņiem un cerībām.
Katrs migrants ir vienreizējs. Viņš nav numurs, viņš ir cilvēks – uzsvēra pāvests. Katrs migrants ir neatkārtojams, tāpat kā katrs no mums. Katrs migrants ir persona ar savu cieņu, savām saknēm, savu kultūru. Katrs no viņiem ir tādas bagātības nesējs, kas ir daudz lielāka par problēmām. Un neaizmirsīsim, ka Eiropa ir izveidojusies no migrācijām – atgādināja Francisks.
Turpinājumā viņš atzina, ka, protams, ir jāorganizē uzņemšana, taču vispirms tā ir jāplāno visiem kopā, starptautiskā līmenī, jo “migrācijas fenomenu nevar aprobežot ar krīzes stāvokli”. Šis fenomens ir “mūsu laiku zīme” – uzsvēra pāvests. Uz migrāciju jāraugās un to jāuztver kā laiku zīmi. Tā var kļūt vai nu par “konfliktu zīmi” vai arī par “miera zīmi” – atkarībā no tā, kā mēs to uztveram. Svētais tēvs atgādināja, ka ceļojuma laikā apmeklēja migrantu uzņemšanas centru, kas nosaukts par “Miera laboratoriju”, un atzina, ka visa Malta ir “miera laboratorija”. Tā ir brālīga, līdzjūtīga un viesmīlīga tauta, kura saņēma šīs vērtības, pateicoties Evaņģēlijam, un uztur tās dzīvas.
“Tāpēc kā Romas bīskaps es devos [uz Maltu], lai stiprinātu šo tautu ticībā un vienotībā”, turpināja Francisks, runājot par trešo – evaņģelizācijas aspektu. No Maltas un Gozo ir nākuši daudzi priesteri, reliģisko ordeņu locekļi un ticīgie laji, kuri izplatīja kristīgo vēsti pa visu pasauli. Pāvests atzina, ka tomēr arī Maltā pūš sekulārisma un globalizētās pseidokultūras vējš, kā pamatā ir konsumerisms, neokapitālisms un relatīvisms. Tāpēc ir pienācis laiks jaunai evaņģelizācijai.
Svētā Pāvila grotas apmeklējumu Francisks saistīja ar atgriešanos pie Evaņģēlija svaigā ūdens avota, savukārt Ta’ Pinu mariāniskajā svētnīcā, Gozo salā, viņš juta pukstam maltiešu tautas sirdi. Tā ir nacionālā svētnīca. Šī tauta ļoti godina Dievmāti. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka Marija mūs vienmēr atgriež pie būtiskā, tas ir, pie krustā sistā Kristus, kurš ir augšāmcēlies, un pie Dieva žēlsirdīgās mīlestības. Marija mums palīdz atdzīvināt ticības liesmu, atkal iedegt sevī Svētā Gara uguni, kas liek visu paaudžu ticīgajiem būt priecīgiem Evaņģēlija sludinātājiem. Evaņģelizācija ir Baznīcas aicinājums, un tanī pastāv tās prieks.
