Pāvests: nē – rezignācijai, jā – izlīgšanai un cerībai
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Svētā tēva 40. apustuliskais ceļojums notika no 31. janvāra līdz 5. februārim. Viņš apliecināja, ka jau sen vēlējās apmeklēt šīs divas valstis, piepildīt šos divus “sapņus”. Kongo ar saviem mūžamežiem ir “Āfrikas zaļās plaušas”. Kongo un Amazone ir pasaules divas plaušas. Tā ir resursiem bagāta zeme. Reizē tā ir asinīm slacīta zeme karā, kam nav beigu, jo visu laiku ir kāds, kas uztur uguni. Ceļojums uz Dienvidsudānu bija “miera svētceļojums”, ko Francisks veica kopā ar Kenterberijas arhibīskapu Džastinu Velbiju un Skotijas Baznīcas Ģenerālās asamblejas moderatoru Īenu Grīnšīldu.
Pirmās trīs dienas pāvests pavadīja Kongo Demokrātiskās Republikas galvaspilsētā Kinšasā. “Kongo ar savu dabu, ar saviem resursiem un īpaši ar tās cilvēkiem ir dimants”, viņš sacīja, 8. februārī uzrunājot Pāvila VI zālē, Vatikānā, sapulcējušos svētceļniekus. “Taču šis dimants ir kļuvis par strīdu, vardarbības un, paradoksāli, par tautas grimšanas nabadzībā cēloni”. Francisks atzina, ka līdzīga situācija ir arī citās Āfrikas zemēs. Šis kontinents ir kolonizēts, izmantots un izlaupīts. “Tā visa sakarā”, viņš turpināja, “es teicu divus vārdus: pirmais ir negatīvs: «pietiek!», pietiek izmantot Āfriku! Otrais ir pozitīvs: kopā, kopā ar savstarpēju cieņu un respektu, kopā Kristus, mūsu cerības, vārdā”.
Atskatoties uz vizītes galvenajiem notikumiem, Svētais tēvs minēja Euharistijas svinībām Kinšasā, tikšanos ar valsts austrumdaļā notiekošās vardarbības upuriem, ar labdarības organizāciju pārstāvjiem, jauniešiem un katehētiem, kā arī ar priesteriem, diakoniem, konsekrētajām personām un semināristiem.
Kongo Demokrātiskās Republikas austrumdaļā cīnās dažādi bruņotie grupējumi un pret iedzīvotājiem tiek vērsta prātam neaptverama vardarbība. Tur nav nevienas ģimenes, kas nebūtu cietusi. “Cilvēki dzīvo bailēs un nedrošībā”, apliecināja pāvests, kurš tikšanās ar vardarbības upuriem laikā noklausījās šokējošus stāstus par viņu piedzīvoto. “Cilvēki tiek upurēti uz nelikumīgu darījumu altāra. (…) Kopā ar viņiem es sacīju ‘nē’ vardarbībai, ‘nē’ rezignācijai, ‘jā’ izlīgšanai un cerībai. Viņi ir daudz cietuši un turpina ciest”.
Kinšasā pāvests tikās ar labdarības organizāciju pārstāvjiem, lai “viņiem pateiktos un viņus iedrošinātu”. Viņš tiem pateicās par tuvākmīlestības kalpojumu saviem brāļiem un māsām un mudināja tos neatlaidīgi kalpot nabagiem. Tikšanās Kinšasas apustuliskajā nunciatūrā laikā Francisks apliecināja, ka ir ieradies, lai iestātos to labā, kuriem nav teikšanas. Šodienas vispārējās audiences laikā pāvests atgādināja, ka darbs ar nabagiem un nabagu labā “notiek bez trokšņa”, taču tā rezultātā diendienā tiek veicināts kopējs labums. Viņš uzsvēra, ka tāpēc tuvākmīlestības iniciatīvām vienmēr ir jābūt pirmajā vietā cilvēku un sabiedrības attīstības labā. Katehēzes turpinājumā pāvests norādīja, ka entuziasma pilns brīdis bija tikšanās ar Kongo jauniešiem un katehētiem.
“Tā bijā kā iegrimšana tagadnē, kas vērsta uz nākotni”, viņš sacīja. “Padomāsim par atjaunotnes spēku, ko var nest šī jauno kristiešu paaudze, kuru ir veidojis un vada Evaņģēlija prieks! Viņiem es norādīju piecus ceļus – lūgšanu, kopienu, godīgumu, piedošanu un kalpošanu. Kongo jauniešiem es teicu: ‘Jūsu ceļš ir šis: lūgšana, kopienas dzīve, godīgums, piedošana un kalpošana’. Lai Kungs uzklausa viņu saucienu, kas lūdz pēc taisnīguma.”
Atgādinām, ka uz tikšanos ar pāvestu Vasarsvētku Mocekļu laukumā, Kinšasā, bija sapulcējušies aptuveni 70 tk. jaunieši un katehēti. Francisks viņiem cita starpā norādīja, ka, lai būtu cits ar citu kontaktā, ar virtuālo pasauli vien nepietiek. “Dzīve ir kaut kas vairāk nekā tikai ekrāna spaidīšana ar pirkstu”, viņš uzsvēra. “Dievs ielika jūsu rokās dzīvības dāvanu, sabiedrības un šīs lielās valsts nākotni. Brāli, māsa, vai tavas rokas tev liekas esam mazas un vājas, tukšas un nepiemērotas tik lieliem uzdevumiem? Uzdod sev jautājumu: Kam kalpo šīs manas rokas? Lai celtu vai iznīcinātu, lai dotu vai grābtu, lai mīlētu vai ienīstu?”
Vizītes Kongo pēdējie notikumi bija tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem, un tikšanās ar bīskapiem. Vispārējās audiences laikā pāvests pastāstīja, ka šajā zemē ir daudz aicinājumu uz garīgo kārtu, un “tā ir Dieva žēlastība”. Viņš tos aicināja kalpot savai tautai, esot par Kristus mīlestības lieciniekiem, un mudināja pārvarēt trīs kārdinājumus – garīgo remdenumu, pasaulīgās ērtības un virspusīgumu. Romas bīskaps viņiem arī atgādināja, ka Kungs ir visu laiku viņiem līdzās ar savu līdzjūtību, tuvību un maigumu.
Apustuliskā ceļojuma otrais posms norisinājās no 3. līdz 5. februārim Džubā, Dienvidsudānā. Pāvests atgādināja, ka tas bija ekumeniskais miera svētceļojums. Jaunizveidotā Dienvidsudānas valsts diemžēl ir varas vecās loģikas un strīdu upuris, kā rezultātā notiek kari, vardarbība un cilvēki ir spiesti doties bēgļu gaitās. Francisks pateicās prezidentam par uzņemšanu un to, kā viņš cenšas tikt galā ar šo smago situāciju, lai teiktu “nē” korupcijai un ieroču tirdzniecībai un “jā” saskarsmei un dialogam.
“Un tas ir apkaunojoši”, uzsvēra Francisks. “Daudzas tā dēvētās civilizētās valstis sniedz Dienvidsudānai palīdzību, taču šī palīdzība sastāv no ieročiem, ieročiem, ieročiem kara kurināšanai. Tas ir kauns. Un jā, turpiniet, sakot ‘nē’ korupcijai un ieroču tirdzniecībai un ‘jā’ saskarsmei un dialogam. Tikai tā varēs notikt attīstība, cilvēki varēs mierīgi strādāt, slimnieki ārstēties, bērni iet skolā.”
Vispārējās audiences turpinājumā pāvests pastāstīja, ka vizītes Dienvidsudānā ekumeniskais raksturs īpaši izpaudās lūgšanas laikā kopā ar brāļiem anglikāņiem un Skotijas Baznīcas brāļiem. Mēs kopā klausījāmies Dieva Vārdu, kopā slavējām, lūdzāmies un aizlūdzām – viņš sacīja, uzsverot, ka situācijā, kādā atrodas Dienvidsudāna, tas ir ļoti svarīgi. Tā ir būtiska zīme, jo diemžēl ir arī tādi, kuri ļaunprātīgi izmanto Dieva vārdu, lai attaisnotu vardarbību.
Dienvidsudānā dzīvo aptuveni 11 milj. iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4 milj. atrodas bēgļu gaitās gan valsts iekšienē, gan kaimiņzemēs. Tāpēc vizītes laikā pāvests tikās arī ar bēgļiem, uzklausīja viņu stāstus un apliecināja viņiem Baznīcas tuvību. Tieši Baznīca un kristīgās organizācijas atrodas pirmajās rindās palīdzības sniegšanā šiem cilvēkiem. Francisks īpaši vērsās pie sievietēm, atgādinot, ka viņas ir spēks, kas var pārveidot valsti, un iedrošināja visus būt par jaunas Dienvidsudānas sēklu, kur nebūtu vardarbības, notiktu izlīgšana un tiktu panākts miers.
Vizītes Dienvidsudānā un šī apustuliskā ceļojuma pēdējais notikums bija Euharistijas svinības, kuru laikā Svētais tēvs mudināja šīs zemes kristiešus būt par “zemes sāli un pasaules gaismu”. “Dievs liek savu cerību nevis uz lielajiem un varenajiem, bet uz mazajiem un pazemīgajiem”, viņš atgādināja. Pateicies visiem par šo ceļojumu, pāvests aicināja ticīgos lūgties, lai Kongo Demokrātiskajā Republikā un Dienvidsudānā, kā arī visā Āfrikā izdīgst Dieva mīlestības, taisnīguma un miera valstības sēklas.
