Būt kurliem pret Dievu un saviem tuvākajiem nav kristīgi

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kristības brīdī šī sakramenta administrētājs, pieskaroties kristāmā ausīm un lūpām, saka: “Lai Kungs Jēzus, kurš panāca, ka kurlie dzird un mēmie runā, dod tev drīz klausīties Viņa vārdu un apliecināt savu ticību”.

Pirms pāvesta uzrunas, kā jau tas ierasts, vairākās valodās tika nolasīts Evaņģēlija fragments. Šoreiz tas bija ņemts no Marka evaņģēlija, kurā aprakstīta kurlmēmā izdziedināšana (sal. 7, 31-35). Tātad, runa ir par Jēzus paveikto brīnumu. Skaidrojot šo fragmentu, Svētais tēvs norādīja, ka brīnums notiek pagānu teritorijās, un uzsvēra, ka Jēzus ir spējīgs atvērt ausis un muti. Mēmumam un kurlumam Bībelē ir metaforiska nozīme – viņš piebilda. Šis fenomens izsaka noslēgšanos Dieva aicinājumu priekšā. Cilvēks var būt fiziski kurls, taču, saskaņā ar Bībeli, tas, kurš ir kurls attiecībā uz Dieva vārdu, ir mēms un nespējīgs to vēstīt.

Turpinājumā pāvests norādīja, ka Evaņģēlija autors ir atstājis ļoti izšķirošo vārdu effata, kas tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē “atveries”. Lai atveras ausis un atraisās mēle! Šis vārds “atveries” bija adresēts ne tik daudz kurlmēmajam, kurš tāpat nevarēja dzirdēt, cik tieši tā laika un visu laiku mācekļiem. Mēs, kas Kristībā saņēmām Gara effata, arī esam aicināti atvērties – sacīja Francisks.

“Atveries”, saka Jēzus katram ticīgajam un savai Baznīcai: atveries, jo Evaņģēlija vēstij tu esi vajadzīgs, lai par to liecinātu un būtu tās sludinātājs! Tas mums liek padomāt par kristieša attieksmi. Kristietim ir jābūt atvērtam Dieva Vārdam un kalpošanai citiem. Ar kristiešiem, kuri ir noslēgušies, vienmēr beidzas slikti, jo viņi nav kristieši, viņi ir ideologi, noslēgti ideologi. Kristietim ir jābūt atvērtam: viņam jāsludina Vārds, jābūt atvērtam saviem brāļiem un māsām. Un tāpēc šis “effata”, šis “atveries” ir aicinājums mums visiem.

Francisks piebilda, ka Jāņa evaņģēlija beigās Jēzus pauž savu misionāro vēlmi: dodieties tālāk, dziļāk, ejiet zvejot, ejiet sludināt Evaņģēliju. Katehēzes noslēgumā pāvests mudināja visus kristiešus justies aicinātiem liecināt un sludināt Jēzu, un aicināja visu Baznīcu lūgt pastorālās un misionārās atgriešanās žēlastību. Kungs Galilejas jūras krastā jautāja Pēterim, vai viņš Viņu mīl, un tad pavēlēja viņam ganīt Viņa avis. Arī mums ir sev jāpajautā: Vai es patiešām mīlu Kungu – tik ļoti mīlu, ka vēlos Viņu sludināt? Vai gribu kļūt Viņa liecinieks, vai arī samierinos ar to, ka esmu Viņa māceklis? Vai man no sirds rūp satiktie cilvēki un lūgšanā uzticu viņus Jēzum? Vai es vēlos kaut ko darīt, lai Evaņģēlija prieks, kas izmainīja manu dzīvi, ienestu skaistumu arī citu cilvēku dzīvē? “Padomāsim par to”, mudināja Romas bīskaps, “pārdomāsim šos jautājumus un dosimies uz priekšu, sniedzot savu liecību. Paldies!”