Apustuliskās dedzības avots ir Svētais Gars
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā tēva uzrunas tekstu arī šajā reizē nolasīja Vatikāna valsts sekretariāta darbinieks, priesteris Filipo Čampanelli. Francisks vispārējās audiences sākumā norādīja, ka jūtas jau daudz labāk, bet grūtības sagādā ilgāka runāšana.
Katehēzē tika norādīts, ka bez Svētā Gara veltīga būtu mūsu dedzība, ka tā nemaz nebūtu īsta apustuliskā dedzība, bet tikai mūsu pašu dedzība, kas nenestu augļus. Pirmais un visizcilākais evaņģelizētājs ir pats Jēzus. Primāts evaņģelizācijā vienmēr pieder Dievam, kurš vēlējās mūs aicināt uz sadarbību un pamudina mūs ar sava Gara spēku. Pāvests atgādina, ka Jēzus salīdzina Dieva valstības dinamiku ar cilvēku, kurš zemē iemet sēklu, kas uzdīgst un uzaug viņam pašam to nemanot (sal. Mk 4, 26-27). Svētais Gars ir evaņģelizācijas galvenais varonis, Viņš iet misionāriem pa priekšu, pateicoties Viņam, tie var nest augļus. To apzināties ir ļoti svarīgi, un no šīs apziņas izriet vēl kāda tikpat izšķiroša lieta, proti, Baznīca savā apustuliskajā dedzībā nesludina sevi, bet žēlastību, dāvanu, taču Svētais Gars tieši arī ir Dieva Dāvana, kā to Jēzus teica samariešu sievietei.
Tomēr šī apziņa par to, ka primāts pieder Garam, nedrīkst mūs novest pie slinkuma. Uzticēšanās neattaisno nekā nedarīšanu – piekodina Svētais tēvs. Kungs mums neatstāja teoloģijas dokumentus vai pastorālā darba rokasgrāmatu, pēc kā vadīties. Viņš dod mums savu Garu, taču reizē prasa, lai mēs būtu radoši un vienkārši. Katehēzes turpinājumā pāvests pievēršas šīm divām iezīmēm – radošumam un vienkāršībai.
Mums ir jābūt radošiem, lai šeit un tagad ar prieku sludinātu visiem Jēzu. Mūsdienās nav viegli to darīt. Tā rezultātā var rasties kārdinājums atteikties no pastorālā kalpojuma. Mēs varbūt meklējam patvērumu savās komforta zonās, piemēram, ierastā visa tā atkārtošanā, ko esam darījuši līdz šim, vai garīguma meklējumos gribam ierauties sevī vai pārprotam liturģijas centrālo nozīmi – norāda pāvests. Tie ir kārdinājumi, kas maskējas aiz uzticības tradīcijai mētelīša, bet īstenībā tā drīzāk ir atbildes reakcija savai neapmierinātībai, nevis Garam. Tā vietā pastorālais radošums, esot drosmīgiem Garā un Viņa misionārās uguns aizdedzinātiem, ir uzticības Viņam apliecinājums.
Šajā kontekstā Francisks katehēzē atgādina to, ko viņš rakstīja savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium: “Jēzus Kristus var salauzt visas apnicīgās shēmas, kurās cenšamies Viņu ieslodzīt, Viņš pārsteidz mūs ar Savu nemitīgo dievišķo radošumu. Katru reizi, kad cenšamies atgriezties pie avotiem un atgūt Evaņģēlija sākotnējo svaigumu, mums atklājas jauni ceļi, radošas pieejas, citas izteiksmes formas, daiļrunīgākas zīmes, vārdi, kas mūsdienu pasaulē nes atjaunotu jēgu” (EG 11).
Tātad, radošums, bet arī vienkāršība, jo tieši tāpēc, ka Gars mūs ved pie avota, pie Evaņģēlija vēsts “pirmās pasludināšanas” – saka pāvests. Tā “ir Gara uguns, kas (…) liek mums ieticēt Jēzum Kristum, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos atklāj un komunicē mums Tēva bezgalīgo žēlsirdību” (EG 164). Pirmais pasludinājums ir galvenais pasludinājums, kam jābūt “evaņģelizējošo aktivitāšu un visu Baznīcas atjaunotnes centienu centrā”, lai atkārtotu:
Katehēzes noslēgumā Francisks mūs aicina ļauties Svētā Gara darbībai un piesaukt Viņu katru dienu, lai Viņš būtu mūsu dzīves un darbības princips; lai Viņš mūs pavada visā, ko darām, būtu ar mums katrā tikšanās reizē un sludināšanas kalpojumā. Svētais Gars dzīvina un atjauno Baznīcu. Esot kopā ar Viņu, mums nav jābaidās, jo Viņš, būdams harmonija, vienmēr satur kopā radošumu un vienkāršību, izraisa mūsos ilgas pēc vienotības un sūta mūs misijā, atver mūs dažādībai un ved uz vienotību. Svētais Gars ir mūsu spēks, mūsu elpa un apustuliskās dedzības avots. “Nāc, Svētais Gars”, ar šo lūgumu pāvests noslēdz savu katehēzi.
