Pretlīdzeklis mantkārībai – pārdomas par nāvi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks paskaidroja, ka tas nav grēks, kas attiecas tikai uz cilvēku, kuram pieder lielas bagātības, bet ir visaptverošs netikums, kam bieži vien nav nekāda sakara ar bankas konta atlikumu. Tā ir nevis naudas maka, bet sirds slimība – viņš uzsvēra.
Pāvests norādīja, ka šis mantkārības ļaunums varēja skart pat mūkus, kuri, atsacījušies no lielām bagātībām, savas celles vientulībā pieķērās pavisam mazvērtīgām lietām. Viņi tās neaizdeva, ar tām nedalījās un nespēja tās uzdāvināt otram. Dažādas sīkas lietas kļuva tiem par elkiem, no kā tie nespēja atraisīties. Šādu izturēšanos var salīdzināt ar bērna izturēšanos, kurš spiež pie sevis rotaļlietu, saukdams: “Tā ir mana! Tā ir mana!” Piesaistīšanās lietām laupa cilvēkam brīvību. Tanī slēpjas slimīgas attiecības ar realitāti, kas var izpausties kā drudžaina un patoloģiska mantu raušana.
Lai atveseļotos no šīs slimības, mūki ierosināja drastisku, bet ļoti efektīvu metodi, proti, apdomāšanu par nāvi – turpināja Romas bīskaps. Lai cik daudz mantas cilvēks šajā pasaulē uzkrāj, par vienu mēs esam pilnīgi pārliecināti: tā neiekļūs zārkā. Šeit atklājas šī netikuma bezjēdzība. Mūsu saikne ar materiālajām lietām ir tikai šķietama, jo mēs neesam šīs pasaules saimnieki: šī zeme, kuru mēs mīlam, patiesībā nav mūsu, un mēs pārvietojamies pa to kā svešinieki un svētceļnieki.
Pāvests atzina, ka iepriekš teiktais mums atklāj dzīšanās pēc mantas bezjēdzību un reizē tās slēptākos iemeslus.
Cilvēks meklē nodrošinājumu, kas faktiski sabrūk tā iegūšanas brīdī. Pietiek atcerēties Evaņģēlija līdzību par neprātīgo vīru, kuram ienācās bagātīga raža un kurš aizrāvās ar domām par noliktavu paplašināšanu. Viņš bija visu aprēķinājis un izplānojis, bet nebija ņēmis vērā dzīves visdrošāko faktoru – nāvi. “Tu, neprātīgais”, lasām Evaņģēlijā, “šinī pašā naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli, un kam paliks tas, ko tu esi sakrājis?” (Lk 12, 20).
Citos gadījumos šo pakalpojumu mums izdara zagļi – sacīja Francisks. Par tiem runā arī Evaņģēlijs. Jēzus mūs aicina nekrāt sev mantu uz zemes, bet debesīs, kur ne kodes saēd, ne zagļi nozog (sal. Mt 6, 19-20).
Mēs varam būt mums piederošās mantas kungi, bet bieži vien notiek pretējais. Pāvests atgādināja, ka daži bagātnieki vairs nav brīvi, viņiem pat nav laika atpūtai. Viņi ir spiesti visu laiku raudzīties, lai nosargātu savu mantu. Viņi dzīvo nemitīgās bailēs, jo, lai iegūtu mantu, jāizlej daudz sviedru, taču to var pazaudēt vienā acumirklī. Šie cilvēki aizmirst Evaņģēlija mācību, saskaņā ar kuru bagātība pati par sevi nav grēks, taču ar to noteikti saistās atbildība. Dievs nav nabags – piebilda Francisks. Viņš ir visa Kungs, kurš tomēr, svētā Pāvila vārdiem runājot, “būdams bagāts, jūsu dēļ ir tapis nabags, lai jūs caur Viņa nabadzību kļūtu bagāti” (2 Kor 8, 9).
Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs aicināja mūs būt uzmanīgiem, jo reiz visu nāksies atstāt, un būt nesavtīgiem pret visiem, īpaši tiem, kuriem vajag vairāk nekā mums pašiem.
