Francisks: "Lai saule nenoriet pār jūsu dusmām" (Ef 4,26)
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dusmas nav grūti pamanīt, jo dusmīgam cilvēkam tās ir ļoti grūti noslēpt – sacīja Francisks. Viņu nodod viņa ķermeņa kustības, agresivitāte, saraustīta elpošana, drūmais skatiens. Dusmas savā vissmagākajā izpausmē ir netikums, kas neatstāj atelpu. Ja tās rodas no piedzīvotās netaisnības (vai tā tiek uzskatīta par tādu), tās bieži vien tiek vērstas nevis pret vainīgo, bet gan pret pirmo nevietā pagadījušos pretimnācēju. Ir vīrieši, kuri darbā savaldās no dusmām, ir mierīgi un līdzjūtīgi, bet, nonākuši mājās, viņi kļūst neciešami sievām un bērniem. Dusmas ir izplatīts netikums: tās spēj atņemt mums miegu un padarīt nemierīgu prātu, neļaujot tikt vaļā no nemierīgām domām.
Tas ir netikums, kas posta cilvēku attiecības – uzsvēra Svētais tēvs. Tās liecina par nespēju pieņemt to, ka otrs cilvēks ir atšķirīgs, īpaši tad, kad viņa izvēles atšķiras no mūsējām. Dusmas neapstājas pie otra cilvēka nepareizās rīcības, bet ved pie aizvainojuma pret pašu cilvēku. Mēs sākam ienīst otra balss toni, visparastākos viņa ikdienas žestus, viņa domāšanas un uztveres veidu.
Kad attiecības sasniedz šo deģenerācijas pakāpi, jau ir pazaudēts skaidrs skatiens. Dusmas aptumšo prātu, jo viena no dusmu īpašībām reizēm ir tā, ka tās ar laiku nemazinās. Šādos gadījumos pat attālums un klusums, tā vietā, lai nomierinātu nesaprašanās nastu, to palielina. Tieši šī iemesla dēļ apustulis Pāvils saviem kristiešiem iesaka problēmu risināt uzreiz un mēģināt izlīgt: “Lai saule nenoriet pār jūsu dusmām” (Ef 4, 26).
Ir svarīgi, lai viss tiktu atrisināts nekavējoties, pirms saule vēl nav norietējusi – piebilda pāvests. Ja dienas laikā var rasties kādi pārpratumi un divi cilvēki vairs nespēj saprasties, pēkšņi uzskatot, ka viņi ir tālu viens no otra, nakts nedrīkst tikt nodota velna rokās – uzsvēra Romas bīskaps. Netikums mums neļautu naktī aizmigt, mēs savā prātā visu laiku domātu par savu taisnību un otra kļūdām, uzskatot, ka vainīgs ir otrs un nevis mēs paši. Kad cilvēku pārņem dusmas, tad viņš uzskata, ka problēma ir tas otrs, viņš nespēj atzīt savus trūkumus un kļūdas.
Lūgšanā “Tēvs mūsu” Jēzus mums liek lūgties par mūsu savstarpējām attiecībām, kas ir kā mīnu lauks – atzina pāvests. Dzīvē mums nākas sastapties ar saviem parādniekiem. Tāpat arī mēs ne vienmēr mīlam visus tā, kā būtu jāmīl. Kādam mēs neesam izrādījuši pretmīlestību, kāda tam pienācās. Mēs visi esam grēciniekiem, tāpēc mums ir jāmācās piedot. Cilvēki nevarēs sadzīvot, ja nepraktizēs piedošanas mākslu, ciktāl tas ir cilvēciski iespējams. Dusmas neitralizē labvēlība, sirds atvērtība, lēnprātība un pacietība.
Pāvests piebilda, ka dusmas ir briesmīgs netikums. Tas ir karu un vardarbības cēlonis. Tomēr ne viss, kas rodas no dusmām ir nepareizs – viņš atzina. Senie ļaudis labi apzinājās, ka mūsos ir kāda nesavaldīgā daļa, ko nevar un nedrīkst noliegt. Kaislības zināmā mērā ir neapzinātas. Tās ir mūsu dzīves sastāvdaļa.
Un dažkārt ir labi, ja dusmas tiek izgāztas pareizā veidā. Ja cilvēks nekad nedusmotos, ja viņš netaisnības priekšā nepiedzīvotu sašutumu, ja, redzot vājāka cilvēka apspiešanu, viņā kaut kas nenodrebētu, tad tas nebūtu cilvēks un vēl jo mazāk būtu kristietis.
Pastāv tāds jēdziens kā “svētas dusmas”, kas īstenībā ir nevis dusmas, bet sašutums, “svēts sašutums” - paskaidroja pāvests. Jēzus savā dzīvē to vairākkārt pieredzēja. Viņš nekad neatbildēja uz ļaunu ar ļaunu, bet šādas sajūtas Viņam nebija svešas, piemēram, kad Viņš izdzina no tempļa tirgotājus. Tā bija ļoti iespaidīga un pravietiska rīcība. Taču Viņš vadījās ne no dusmām, bet šādas rīcības pamatā bija dedzība par Kunga namu. Mums jāprot labi saskatīt šī atšķirība – piekodināja Francisks. Viena lieta ir dedzība, svēts sašutums, otra lieta ir dusmas, kas nav laba lieta. Ar Svētā Gara palīdzību mums jācenšas pareizi izvērtēt savas jūtas, mācīties virzīt tās uz labo, bet nevis uz ļauno.
