Pāvests: ieiet "iekšējā tuksnesī", lai saklausītu Dieva balsi
Silvija Krivteža - Vatikāns
Uzrunā pirms lūgšanas "Kunga eņģelis" pāvests Francisks skaidroja Marka evaņģēlija fragmentu: "Jēzus uzturējās tuksnesī četrdesmit dienas un tika sātana kārdināts. Viņš dzīvoja kopā ar zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja" (sal. Mk 1,12-15). Lielā gavēņa laikā arī mēs esam aicināti ieiet savā "iekšējā tuksnesī", kur varam sastapt savvaļas zvērus un eņģeļus, uzsvēra Svētais tēvs.
Francisks skaidroja, ka ieiet tuksnesī nozīmē apklusināt satraukto prātu, ielūkoties savā dvēselē, meklēt patiesību. Tuksnesī – lasām Evaņģēlijā – Kristus dzīvoja kopā ar zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja (13). Kāda ir zvēru nozīme? – jautāja pāvests. Šie zvēri ir neapvaldītās iekāres, kas aptraipa sirdi, aizrauj un vilina, un, ja nebūsim uzmanīgi, tie var mūs saplosīt gabalos. Un tiem ir daudzi vārdi – netikumi, mantkārība, tukšība, dzīšanās pēc varas un slavas, kas ienes nemieru, rada vientulību un pastāvīgu vajadzību pēc citu cilvēku uzmanības apliecinājumiem. Tie ir mežonīgie zvēri, kurus nedrīkstam pieradināt, ar tiem ir jācīnās, citādi tie aprīs mūsu brīvību. Ieiesim tuksnesī, lai apzinātos to klātbūtni un drosmīgi stātos tiem pretī! Un Lielais gavēnis ir īstais laiks, lai to darītu, atzina pāvests.
Tuksnesī ir arī eņģeļi. Viņi ir Dieva vēstneši, kas palīdz, dara mums labu. Saskaņā ar Evaņģēliju šo būtņu raksturīgākā īpašība ir kalpošana (13). No otras puses, eņģeļi izraisa labas domas un jūtas, ko ierosina Svētais Gars. Kamēr kārdinājumi mūs šķeļ, Dieva labās iedvesmas mūs vieno harmonijā: tās nomierina sirdi, piepilda ar Kristus garšu, piepilda tās ar "Debesu garšu". Līdz ar to dvēselē atgriežas saskaņa un miers, neatkarīgi no dzīves apstākļiem - gan labvēlīgiem, gan nelabvēlīgiem. Taču arī šeit, lai aptvertu Dieva iedvesmotās domas un jūtas, ir jāpaliek klusumā un lūgšanā. Un gavēnis ir īstais laiks, lai to darītu.
Uzsākot Gavēņa svētceļojumu, uzdosim sev dažus jautājumus, - aicināja pāvests. Pirmkārt, kādas kaislības, kādi "mežonīgie zvēri" mostas manā sirdī? Svētais tēvs atzina, ka būtu labi tās atpazīt, nosaukt vārdā, apzināties to sekas. Un vēl viens jautājums: vai es ļauju Dieva balsij uzrunāt savu sirdi, vai es to sargāju, un vai es vēlos ieiet "tuksnesī", tas ir, atvēlēt vietu klusumam, lūgšanai, adorācijai, Dieva Vārda meditācijai?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura glabāja savā sirdī ikvienu Vārdu, vada un palīdz mums dzīves ceļā, uzrunas noslēgumā sacīja pāvests.
