Pāvests: mīlestība izpaužas konkrētos darbos
Silvija Krivteža - Vatikāns
Francisks atgādināja, ka Jēzus, satiekot spitalīgo, kurlmēmo vai paralītiķi, uzmanīgi uzklausa un rīkojas neuzkrītoši. "Tas ir brīnišķīgs veids, kā mīlēt," uzsvēra pāvests, mudinot atcerēties cilvēkus, kuri ir taupīgi vārdos, bet dāsni darbos, kuri nevēlas izrādīties, bet ir gatavi palīdzēt.
Šodienas Evaņģēlijs mums stāsta par spitalīgā izdziedināšanu (Mk 1, 40-45). Nelaimīgais cilvēks lūdz: "Ja gribi, Tu vari darīt mani tīru", un Jēzus atbild: "Es gribu, topi šķīsts!" Jēzus izsaka pavisam vienkāršu teikumu, ko tūlīt īsteno dzīvē. Patiešām, "slimības pazīmes pazuda, un slimnieks kļuva vesels" (42). Tāds ir Jēzus stils attiecībā uz tiem, kas cieš: maz vārdu, bet konkrēti darbi.
Evaņģēlijā daudzkārt redzam, ka Jēzus šādi izturas pret cietošajiem, piemēram, pret kurlmēmo (Mk 7, 31-37), paralizēto (Mk 2, 1-12) un daudziem citiem nelaimē nonākušajiem cilvēkiem (Mk 5). Tā Viņš dara vienmēr: saka maz, bet vārdiem uzreiz seko rīcība: Viņš noliecas, pieskaras, dziedina. Viņš neieslīgst garās runās vai iztaujāšanā, vēl jo mazāk fanātismā un sentimentālismā. Viņš izrāda smalkjūtību, uzmanīgi klausās un rīkojas pārdomāti, neuzkrītoši.
Tas ir brīnišķīgs veids, kā mīlēt, un cik labi būtu, ja mēs to apgūtu! Padomāsim par dzīvē satiktiem cilvēkiem, kuri ir atturīgi vārdos, bet dāsni darbos, kuri nevēlas izrādīties, bet ir gatavi palīdzēt un uzklausīt. Par draugiem, kuriem varam lūgt: "Vai tu vari man palīdzēt?", būdami pārliecināti, ka dzirdēsim atbildi, gandrīz vai ar Jēzus vārdiem: "Jā, es esmu šeit, lai tev palīdzētu!". Šī konkrētība ir vēl jo svarīgāka tādā pasaulē, kāda ir mūsējā, kurā arvien vairāk nostiprinās virtuālās attiecības.
Pāvests aicināja ieklausīties, kā Dieva vārds mūs provocē: "Ja, piemēram, kādam brālim vai māsai nav drēbju vai trūkst dienišķās maizes, un kāds no jums viņiem sacītu: "Ejiet mierā, sildieties un paēdiet līdz sātam," bet jūs nedosiet viņiem to, kas tiem ir nepieciešams miesai – tad kāds no tā ir labums?" (Jk 2,15-16). Mīlestībai ir vajadzīga konkrētība, vajadzīga klātbūtne, satikšanās, dāvāts laiks: to nevar reducēt uz skaistiem vārdiem, bildēm ekrānā, mirkļa selfijiem vai steigā uzrakstītām īsziņām. Tie ir noderīgi līdzekļi, bet ar tiem nepietiek, lai patiesi mīlētu, jo tie nevar aizstāt konkrētu cilvēcisku klātbūtni.
Francisks, kā ierasti, mudināja uzdot sev jautājumus: vai es spēju uzklausīt cilvēkus, vai esmu izpalīdzīgs, kad viņi man kaut ko lūdz? Vai arī es meklēju attaisnojumus, atrunājos, kavējos, slēpjos aiz abstraktiem un nevajadzīgiem vārdiem? Kad es pēdējo reizi apciemoju vientuļu vai slimu cilvēku vai izmainīju savus plānus, lai izpildītu to cilvēku vajadzības, kuri lūdza man palīdzību?
Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura vienmēr steidzas palīdzēt, palīdz arī mums būt gataviem, dāsniem un konkrētiem mīlestībā, uzrunas noslēgumā vēlēja pāvests Francisks.
