Apdomība ir prātīga un izlēmīga cilvēka tikums

Silvija Krivteža – Vatikāns

Trešdienas vispārējā audience notika Svētā Pētera laukumā. Pāvesta katehēzes tekstu arī šoreiz nolasīja Vatikāna valsts sekretariāta darbinieks – priesteris Pjērluidži Džiroli. Turpinājumā publicējam uzrunas pilno tekstu:

Dārgie brāļi un māsas, labdien!

Šodienas katehēze ir veltīta apdomības tikumam. Kopā ar taisnīgumu, drosmi un mērenību tas veido tā sauktos kardinālos tikumus, kas nav ekskluzīva kristiešu privilēģija, bet pieder pie senās gudrības, īpaši grieķu filozofu mantojuma. Tāpēc viena no interesantākajām tēmām saskarsmes un inkulturācijas darbā bija tikumu jautājums.

Viduslaiku rakstos tikumu izklāsts nav tikai dvēseles pozitīvo īpašību uzskaitījums. Atsaucoties uz klasiskajiem autoriem kristīgās atklāsmes gaismā, teologi pieņēma septiņus tikumus - trīs teologālos un četrus kardinālos - kā sava veida dzīvu organismu, kurā katrs tikums ieņem harmonisku vietu. Ir būtiski tikumi un pakārtoti tikumi, tāpat kā pīlāri, kolonnas un kapiteļi. Iespējams, ka nekas labāk par viduslaiku katedrāles arhitektūru nespēj atgriezt cilvēkā pastāvošo harmoniju un viņa pastāvīgo tiekšanos pēc labā.

Tāpēc sāksim ar apdomību. Tas nav kautrīga, bieži neizlēmīga cilvēka tikums. Nē, šī nav pareiza interpretācija. Apdomība nav arī tikai piesardzība. Tā nozīmē, ka cilvēka rīcība ir viņa prāta un brīvības rokās. Apdomīgs cilvēks ir radošs: viņš spriež, izvērtē, cenšas izprast realitātes sarežģītību un neļauj sevi pārņemt emocijām, slinkumam vai ilūziju spiedienam.

Pasaulē, kurā dominē ārišķība, virspusējas domas un gan labā, gan ļaunā banalitāte, senā mācība par apdomību ir pelnījusi, lai to atklātu no jauna.

Svētais Toms, sekojot Aristotelim, apdomību sauca par "pareizo darbības principu". Tā ir spēja kontrolēt darbības, lai tās virzītu uz labo; tāpēc to sauc par "tikumu nesēju". Gudrs ir tas, kurš prot izvēlēties: kamēr dzīve paliek tikai grāmatās, vienmēr ir viegli, bet ikdienas vējos un viļņos ir savādāk, bieži vien nezinām, pa kuru ceļu iet. Apdomīgs cilvēks neizvēlas nejauši, viņš zina, ko grib, apsver situācijas, meklē padomu un ar plašu skatījumu un iekšēju brīvību izvēlas, kādu ceļu iet. Nav teikts, ka nekļūdīsimies - galu galā mēs esam cilvēki -, bet apdomība mums palīdzēs izvairīties vismaz no lielām katastrofām. Diemžēl katrā vietā ir tādi, kuri problēmas mēdz paslēpt aiz virspusējiem jokiem, bieži radot polemiku. Apdomībai jāpiemīt tiem, kuri ir aicināti valdīt: viņiem ir jāapzinās, ka vadīt citus ir sarežģīti, ka ir daudz viedokļu un tos ir jācenšas saskaņot, un ka ir jārūpējas ne tikai par dažu, bet visu cilvēku labumu.

Apdomība arī māca, ka "perfekcionisms ir labā ienaidnieks". Pārāk liela dedzība dažās situācijās var izraisīt katastrofas: tā var sagraut struktūru; var izraisīt konfliktus un pārpratumus; tā pat var izraisīt vardarbību.

Apdomīgs cilvēks glabā pagātnes atmiņu nevis tāpēc, ka baidītos no nākotnes, bet gan tāpēc, ka zina, ka tradīcija ir gudrības mantojums. Dzīve sastāv no nemitīgas veco un jauno lietu pārklāšanās, un nav labi vienmēr domāt, ka pasaule sākas ar mums, ka problēmas jārisina no nulles. Apdomīgs cilvēks ir arī tālredzīgs. Kad esi nospraudis mērķi, kuru vēlies sasniegt, vajag nodrošināt visus līdzekļus, lai to sasniegtu.

Daudzi Evaņģēlija fragmenti mums palīdz attīstīt apdomības tikumu. Piemēram, tas, kas ceļ savu namu uz klints, ir prātīgs, bet, kas to ceļ uz smiltīm, ir neprātīgs (sal. Mt 7,24-27). Jaunavas, kas ņem līdzi eļļu savām lampām, ir gudras, bet tās, kuras to nedara, ir neprātīgas (sal. Mt 25,1-13). Kristīgā dzīve ir vienkāršības un apdomības savienojums. Sagatavojot savus mācekļus viņu misijai, Jēzus saka: "Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku vidū. Tāpēc esiet gudri kā čūskas un nevainīgi kā baloži!" (Mt 10,16). Dievs it kā grib teikt, lai mēs būtu ne tikai svēti, bet arī gudri svētie, jo bez apdomības mēs varam apmaldīties vienā mirklī!