Ko nozīmē būt tikumīgam?
Silvija Krivteža - Vatikāns
Turpinājumā publicējam pāvesta katehēzes pilno tekstu. Tā kā Svētais tēvs vēl nejutās labi, tad arī šoreiz viņa uzrunu lasīja priesteris Pjērluidži Džiroli.
“Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Noslēdzot netikumu apskatu, ir pienācis laiks pievērsties simetriskajam attēlam, kas ir pretstatā ļaunuma pieredzei. Cilvēka sirds var ļauties ļaunām kaislībām, tā var ļauties kaitīgiem kārdinājumiem, kas maskēti pārliecinošā ietērpā, bet tā var arī tiem pretoties. Lai cik darbietilpīgi tas arī nebūtu, cilvēks ir radīts labajam, kas viņu patiesi piepilda, un viņš vai viņa var arī praktizēt šo mākslu, liekot noteiktām dispozīcijām kļūt viņā pastāvīgām. Pārdomas par šo mūsu brīnišķīgo iespēju veido klasisku morāles filozofijas nodaļu - nodaļu par tikumiem.
Romiešu filozofi to sauca par virtus, grieķu - par aretè. Latīņu termins galvenokārt uzsver, ka tikumīgs cilvēks ir spēcīgs, drosmīgs, spējīgs uz disciplīnu un askēzi; tātad augšana tikumā ir ilgstošas dīgšanas auglis, kas prasa pūles un pat ciešanas. Savukārt grieķu vārds aretè norāda uz kaut ko izcilu, atšķirīgu, uz kaut ko, kas izraisa apbrīnu. Tādēļ tikumīgs cilvēks ir tāds, kurš neizkropļo sevi, deformējot sevi, bet ir uzticīgs savam aicinājumam, pilnībā realizē sevi.
Mēs būtu uz nepareiza ceļa, ja domātu, ka svētie ir cilvēces izņēmumi: sava veida šaurs čempionu loks, kas dzīvo ārpus mūsu sugas robežām. Tā vietā svētie šajā tikumu perspektīvā, ko mēs tikko ievadījām, ir tie, kuri pilnībā kļūst paši par sevi, kuri īsteno katram cilvēkam piemītošo aicinājumu. Cik laimīga būtu pasaule, ja taisnīgums, cieņa, savstarpēja labvēlība, sirds atvērtība un cerība būtu visiem kopīga īpašība, nevis reta anomālija! Tāpēc šajos dramatiskajos laikos, kad mēs bieži vien saskaramies ar visļaunāko, nodaļa par tikumīgu rīcību būtu jāatklāj no jauna un jāpraktizē visiem. Deformētajā pasaulē mums jāatceras, kādā veidolā esam veidoti, kāds Dieva tēls mūsos ir uz visiem laikiem iespiests.
Bet kā mēs varam definēt tikumu jēdzienu? Katoļu Baznīcas katehisms mums piedāvā precīzu un kodolīgu definīciju: "Tikums ir pastāvīga un stingra nostāja jeb gatavība darīt labu" (n. 1803). Tātad tas nav improvizēts un nedaudz nejaušs labums, kas epizodiski nokrīt no debesīm. Vēsture stāsta, ka pat noziedznieki skaidra prāta brīdī ir veikuši labus darbus; protams, šie darbi ir ierakstīti "Dieva grāmatā", bet tikums ir kas cits. Tas ir labums, kas rodas lēni nobriestot cilvēka personībai, līdz tas kļūst par iekšēju īpašību. Tikums ir brīvības habitus. Ja mēs esam brīvi katrā rīcībā un katru reizi, kad mums ir jāizvēlas starp labo un ļauno, tad tikums ir tas, kas ļauj mums pierast pie pareizu izvēļu veikšanas.
Ja tikums ir tik skaista dāvana, uzreiz rodas jautājums: kā to iespējams iegūt? Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša, tā ir sarežģīta.
Kristietim pirmā palīdzība ir Dieva žēlastība. Patiesībā Svētais Gars darbojas mūsos, kas esam kristīti. Viņš darbojas mūsu dvēselē, lai vadītu to uz tikumīgu dzīvi. Cik daudzi kristieši ir sasnieguši svētumu caur asarām, apzinoties, ka nav spējuši pārvarēt noteiktas vājības! Taču viņi ir piedzīvojuši, ka Dievs ir pabeidzis to labo darbu, kas viņiem bija tikai skice. Žēlastība vienmēr ir pirms mūsu morālās apņemšanās.
Turklāt mēs nekad nedrīkstam aizmirst ļoti bagāto mācību no seno cilvēku gudrības, kas mums saka, ka tikums aug un to var izkopt. Un, lai tas notiktu, pirmā Gara dāvana, kas jālūdz, ir tieši gudrība. Cilvēks nav brīva teritorija baudu, emociju, instinktu, kaislību iekarošanai, nespējot neko darīt pret šiem dažkārt haotiskajiem spēkiem, kas viņā mājo. Nenovērtējama dāvana, kas mums piemīt, ir gara atvērtība, tā ir gudrība, kas prot mācīties no kļūdām, lai labi vadītu dzīvi. Tad mums ir vajadzīga labā griba: spēja izvēlēties labo, veidot sevi ar askētisku vingrinājumu palīdzību, izvairoties no pārmērībām.
Dārgie brāļi un māsas, tādējādi sāksim savu ceļojumu caur tikumiem šajā mierīgajā visumā, kas ir izaicinošs, bet izšķirošs mūsu laimei.”
