Dieva godības esence ir dāvāšana un piedošana
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Komentējot Lielā gavēņa 5. svētdienas Evaņģēlija fragmentu, kurā Jēzus apgalvo, ka ir pienākusi Cilvēka Dēla pagodināšanas stunda (sal. Jņ 12, 20-33), Francisks izvirzīja jautājumu: “Kā tas ir iespējams, ka Dieva godībai jāatklājas tieši pie krusta?” Mēs gribētu domāt, ka tai būtu jāatklājas Augšāmcelšanās notikumā, bet nevis pie Krusta. Tomēr Jēzus, runājot par savām ciešanām, saka: “Ir pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts”. Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka godība Dieva skatījumā nesaistās ar cilvēcisko veiksmi, slavu vai popularitāti; tā nav grandioza varas izrādīšana, kam seko publikas aplausi. Dievam godība nozīmē mīlestību līdz pat savas dzīvības atdošanai. Būt pagodinātam Viņam nozīmē atdot sevi, padarīt sevi pieejamu, dāvāt savu mīlestību. Un tas sasniedza kulmināciju pie krusta, tieši tur, kur Jēzus visaugstākā mērā īstenoja Dieva mīlestību, pilnībā atklājot savu žēlsirdību, dāvājot mums savu dzīvību un piedodot saviem krustā sitējiem.
Uzrunas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka krusts ir “Dieva katedra”. Kungs mums māca, ka īstā godība, kas nekad nenoriet un dara mūs laimīgus, pastāv dāvāšanā un piedošanā. Dāvāšana un piedošana ir Dieva godības esence. Mums tas ir dzīvības ceļš. Tie ir ļoti atšķirīgi kritēriji salīdzinājumā ar to, ko redzam sev visapkārt un arī mūsos pašos, kad domājam par godību kā kaut ko saņemamu, nevis dodamu. Pasaulīgā godība paiet un neatstāj sirdī prieku. Tā pat ved pie šķelšanās, nesaskaņām un skaudības.
Kā jau ierasts, noslēgumā Svētais tēvs aicināja mūs visus sev pajautāt: Kādu godību es vēlos sev un savā dzīvē? Par kādu godību es sapņoju savai nākotnei? Vai runa ir par citu iespaidošanu ar savu bravūru, spējām vai lietām, kas man pieder, vai arī par dāvāšanu un piedošanu, par Krustā sistā Kristus godību? Vai runa ir par tāda cilvēka ceļu, kurš nenogurstoši mīl un ir pārliecināts, ka tieši tādā veidā viņš liecina par Dievu pasaulē un palīdz atmirdzēt dzīves skaistumam? Kādu godību es sev vēlos? Pāvests aicināja mūs visus paturēt prātā, ka Dieva godības spožums mūsos atspīd tad, kad dodam un piedodam. “Lai Jaunava Marija, kura ar ticību sekoja Jēzum ciešanu stundā, palīdz mums būt Jēzus mīlestības dzīviem atspulgiem”, vēlēja Romas bīskaps.
