Ticība, cerība un mīlestība – pretlīdzeklis pašpietiekamībai
Silvija Krivteža – Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Pēdējās nedēļās mēs aplūkojām galvenos (kardinālos) tikumus: apdomību, taisnīgumu, drosmi un mērenību. Tie ir četri kardinālie tikumi. Kā jau vairākkārt esam uzsvēruši, šie četri tikumi pieder pie senas gudrības, kas radusies vēl pirms kristietības. Jau pirms Kristus godīgums tika sludināts kā pilsonisks pienākums, gudrība kā cilvēka rīcības noteikums, drosme kā uz labo vērstas dzīves pamatelements, un mērenība kā līdzeklis, lai neaizrautos ar pārmērībām. Kristietība nav aizstājusi šo tik ļoti seno cilvēces mantojumu, bet gan to padziļinājusi, pilnveidojusi, attīrījusi un integrējusi ticībā.
Katra vīrieša un katras sievietes sirdī ir ieliktas ilgas pēc labā. Svētais Gars ir dots, lai tie, kas to saņem, spētu skaidri atšķirt labo no ļaunā, lai tiem būtu spēks turēties pie labā, vienlaikus izvairīties no ļaunā, un tādējādi varētu sasniegt dzīves pilnību.
Ceļā uz dzīves pilnību, ko mēs visi veicam un kas ir katra cilvēka mērķis, - katra cilvēka mērķis ir pilnība, dzīves pilnība, - kristietis bauda īpašu Svētā Gara, Jēzus Gara palīdzību. Tā tiek īstenota caur trīs citiem – izteikti kristīgiem tikumiem, kas Jaunās Derības rakstos bieži tiek minēti kopā. Šie tikumi, kas raksturo kristiešu dzīvi, ir ticība, cerība un mīlestība. Kristīgie rakstnieki drīz vien tos nosauca par "teologāliem" tikumiem, jo tie tiek saņemti un izdzīvoti attiecībās ar Dievu, lai atšķirtu tos no četriem citiem tikumiem, ko sauc par "galvenajiem", kas veido labas dzīves "pamatu". Šie trīs tiek saņemti Kristībā, un to avots ir Svētais Gars. Gan teologālie, gan kardinālie tikumi veido kopā brīnišķīgu "septimu", ko bieži pretstata septiņu nāvīgo grēku sarakstam. Lūk, kā Katoliskās Baznīcas katehisms definē teologālo tikumu darbību: "Šie tikumi ir kristieša morālās rīcības pamatā, to dzīvina un raksturo. Dievs tos ir ielējis ticīgo dvēselēs, lai darītu viņus spējīgus rīkoties kā Dieva bērniem un nopelnīt mūžīgo dzīvi. Šie tikumi ir ķīla Svētā Gara klātbūtnei un darbībai cilvēka spējās" (nr. 1813).
Ja arī pastāv risks, ka kardinālie tikumi var radīt cilvēkus, kas varonīgi dara labu, bet ir vientuļi un izolēti, tad teologālo tikumu lielā dāvana ir Svētajā Garā izdzīvota dzīve. Kristietis nekad nav viens. Viņš dara labu nevis tāpēc, ka tam ir veltījis milzīgas personīgās apņemšanās pūles, bet tāpēc, ka viņš kā pazemīgs māceklis seko savam Skolotājam – Jēzum Kristum. Viņš iet dzīvē uz priekšu. Kristietim ir teologālie tikumi, kas ir lielisks pretlīdzeklis pašpietiekamībai. Cik bieži daži morāli nevainojami vīrieši un sievietes riskē izskatīties iedomīgi un augstprātīgi to cilvēku acīs, kas viņus pazīst! Tas ir risks, no kura mūs brīdina Evaņģēlijs, kur Jēzus saviem mācekļiem iesaka: "Arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: «Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt»" (Lk 17,10). Lepnība ir spēcīga inde, jo pietiek ar vienu pilienu, lai sabojātu visu dzīvi, kas iezīmēta ar labestību. Cilvēks var izdarīt daudz laba, var izpelnīties uzslavas un pateicības, bet, ja viņš to ir darījis tikai sevis labā, lai sevi paaugstinātu, vai viņš vēl var sevi saukt par tikumīgu cilvēku? Nē!
Labais ir ne tikai mērķis, bet arī ceļš, dzīves stils. Tam vajag diskrētumu, apdomību, laipnību. Lai vairotu labo, pirmām kārtām, vajag atbrīvoties no dažkārt pārāk apgrūtinošās klātbūtnes – no sava "es". Kad mūsu “es” nostājas visa centrā, tad viss tiek iznīcināts. Ja katra mūsu darbība tiek veikta tikai mūsu pašu labā, vai šāda motivācija patiesi ir tik svarīga? Nabaga “es” visu pārņem, un tādā veidā rodas lepnība.
Lai labotu visas šīs situācijas, kas reizēm kļūst sāpīgas, teologālie tikumi ir liels palīgs. Īpaši tie ir noderīgi neveiksmes brīdī, jo pat tie, kuriem ir labi morāli nodomi, bieži krīt. Mēs visi dzīvē krītam, jo visi esam grēcinieki. Tāpat kā tie, kas ikdienā praktizē tikumus, reizēm kļūdās (mēs visi dzīvē kļūdamies): saprāts ne vienmēr ir skaidrs, griba ne vienmēr ir stingra, kaislības ne vienmēr tiek savaldītas, drosme ne vienmēr uzvar bailes. Bet, ja mēs atveram savu sirdi Svētajam Garam, kurš ir iekšējais Skolotājs, tad Viņš atdzīvina un stiprina mūsos dievišķos tikumus: tad, ja mēs esam zaudējuši uzticēšanos, Dievs Gara spēkā mūs atkal atver ticībai; ja mēs esam nomākti, Dievs dāvā mums cerību; ja mūsu sirds ir nocietināta, Dievs to dara maigu ar savu mīlestību. Paldies!
