Francisks: mīlestības tikums izpaužas žēlsirdībā
Silvija Krivteža – Vatikāns
Mīlestība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs Dievu mīlam vairāk par visu citu un Viņa paša dēļ, bet savu tuvāko mīlam kā sevi pašu Dieva mīlestības dēļ – lasām Katoliskās Baznīcas katehismā.
Apustulis Pāvils Pirmajā vēstulē korintiešiem skaidro: «Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu» (1 Kor 13, 4-7).
Seko pāvesta uzrunas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šodien mēs runāsim par trešo dievišķo (teologālo) tikumu - mīlestību. Atcerēsimies, ka pirmie divi bija ticība un cerība. Šodien runāsim par trešo – mīlestību. Tā ir kulminācija katehēzes ciklam par tikumiem. Kad mēs domājam par mīlestību, mūsu sirds paplašinās un prāts atveras svētā Pāvila iedvesmotajiem vārdiem no Pirmās vēstules korintiešiem. Noslēdzot savu brīnišķīgo himnu, svētais Pāvils runā par trīs teologālajiem tikumiem un iesaucas: «Tagad paliek ticība, cerība, mīlestība - šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība» (1 Kor 13, 13).
Pāvils šos vārdus adresē kopienai, kas nebūt nebija nevainojama brālīgās mīlestības jomā. Korintas kristieši bieži strīdējās savā starpā, viņu vidū bija iekšējas nesaskaņas, bija arī tādi, kas apgalvoja, ka viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc neklausījās citos, uzskatot tos par zemāk stāvošiem. Pāvils skaidro, ka «zināšanas dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ» (sal. 1 Kor 8, 1). Apustulis nebaidās izteikt skarbu piezīmi, kas attiecas arī uz kopienas vislielākās vienotības brīdi, proti, «Kunga vakarēdienu», Euharistijas svinēšanu, jo arī tur pastāv šķelšanās, un ir tādi, kas izmanto priekšrocības, lai ēstu un dzertu, atstumjot tos, kam nav nekā (sal. 1 Kor 11, 18-22). To redzot, Pāvils izsaka bargu spriedumu: «Kad jūs sanākat kopā, tad tas vairs nav Kunga vakarēdiena baudīšanai» (20), tas ir cits rituāls, kas ir pagānisks, nevis Kunga Vakariņas.
Iespējams, ka neviens nedomāja, ka ir grēkojis, un Tautu apustuļa skarbie vārdi tiem šķita nesaprotami. Droši vien visi bija pārliecināti, ka ir labi cilvēki, un, ja viņiem kāds jautātu par mīlestību, tad viņi atbildētu, ka mīlestībai ir vislielākā vērtība, tāpat kā draudzībai un ģimenei. Arī mūsdienās mīlestība ir uz daudzu influenceru jeb «ietekmīgu cilvēku» lūpām un tās vārds skan daudzu dziesmu refrēnos. Par mīlestību daudz runā, taču kas ir mīlestība?
«Bet vai mīlestība nav kaut kas cits?», šķiet, Pāvils jautā Korintas kristiešiem. Runa ir par tādu mīlestību, kas noliecas, nevis paaugstina sevi; kas dāvā, nevis iekāro; kas nelepojas, bet darbojas diskrēti. Svētais Pāvils ir noraizējies, ka Korintā - tāpat kā mūsdienās - valda apjukums un patiesībā nav ne miņas no mīlestības dievišķā tikuma, ko saņemam tikai no Dieva. Un pat tad, ja visi apgalvo, ka viņi ir labi cilvēki, ka mīl savu ģimeni un draugus, patiesībā viņi ļoti maz zina par Dieva mīlestību.
Sendienās kristiešiem bija vairāki grieķu valodas vārdi, kas definēja mīlestību. Galu galā radās vārds «agape», ko mēs parasti tulkojam kā «mīlestība». Patiesībā kristieši ir spējīgi uz visām pasaules mīlestībām, arī viņi vairāk vai mazāk iemīlas, kā tas notiek ar visiem. Arī viņi piedzīvo labestību un laipnību, kas ir draudzības pamatā. Arī viņi izjūt mīlestību pret dzimteni un vispārēju mīlestību pret visu cilvēci. Taču ir lielāka mīlestība, kas nāk no Dieva un ir vērsta uz Dievu, kas ļauj mums mīlēt Dievu, kļūt par Viņa draugiem, kas palīdz mums mīlēt savu tuvāko, kā Dievs mūs mīl, un stiprināt draudzīgas attiecības ar Dievu. Šī mīlestība pret Kristu mudina mūs iet tur, kur mēs pat negribam iet: tā ir mīlestība pret nabagiem, pret tiem, kas nav skaisti un mīlīgi, kuri mums ne visai patīk, kuri ir nepateicīgi. Tā ir mīlestība pret cilvēkiem, kurus neviens nevēlas mīlēt, arī pret saviem ienaidniekiem. Tā ir «teologālā» mīlestība, tas ir, tā nāk no Dieva; tā ir Svētā Gara darbība mūsos.
Kalna mācībā Jēzus sludina: «Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki izrāda mīlestību tiem, kas viņus mīl. Un, ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara tāpat» (Lk 6, 32-33). Mācības noslēgumā Viņš saka: «Turpretī jūs mīliet savus ienaidniekus – mēs esam pieraduši runāt sliktu par ienaidniekiem, – dariet labu un aizdodiet, neko par to negaidīdami. Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir labs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem» (35). Atcerēsimies šo: «Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, neko par to negaidīdami». Neaizmirsīsim to!
Ar šiem vārdiem mīlestība tiek parādīta kā dievišķs tikums. Mīlestība iegūst jaunu vārdu – žēlsirdība. Mīlestība ir žēlsirdība. Mēs labi saprotam, ka tas nav viegls tikums. Ja cilvēks nedzīvo Dievā, tad praktizēt šo tikumu ir ļoti grūti. Mūsu cilvēciskā daba liek mums spontāni mīlēt to, kas ir labs un skaists. Ideālu vai lielu jūtu vārdā mēs varam būt arī dāsni un veikt varonīgus darbus. Taču Dieva mīlestība pārsniedz šos kritērijus. Kristīgā mīlestība aptver visu, arī to, kas nav skaists, dāvā piedošanu, svētī tos, kas dara mums ļaunu. Cik grūti ir piedot! Cik daudz mīlestības vajag, lai piedotu! Tā vietā, lai svētītu, mēs esam pieraduši, saņemot apvainojumus vai dzirdot lāstus, atbildēt pretī ar apvainojumu vai lāstu.
Kristīgā mīlestība ir tik drosmīga un nesavtīga mīlestība, ka šķiet gandrīz neiespējama, un tomēr tā ir vienīgā, kas paliks pēc mums. Mīlestība ir tie «šaurie vārti», pa kuriem mums jāiet, lai ieietu Dieva Valstībā. Jo savas dzīves beigās mēs netiksim tiesāti pēc vispārējās mīlestības, bet tieši pēc žēlsirdības darbiem, pēc tā, kā mūsu mīlestība būs izpaudusies konkrēti. Un Jēzus to mums pasaka: «Patiesi, patiesi Es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši» (Mt 25, 40). Tas ir skaisti, tas ir mīlestības cēlums. Ejiet uz priekšu un esiet drosmīgi!
