Cilvēks, kurš dzīvo ar cerību, pārvar vistumšākās naktis
Silvija Krivteža - Vatikāns
Dārgie brāļi un māsas!
Pēdējā katehēzē mēs iesākām pārdomāt teologālos tikumus. Tie ir trīs: ticība, cerība un mīlestība. Iepriekšējā reizē pārdomājām ticību, šodien ir kārta cerībai. "Cerība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs vēlamies sev debesu valstību un mūžīgo dzīvi kā mūsu laimi, paļaujoties uz Kristus apsolījumiem un atbalstu meklēdami nevis paši savos spēkos, bet gan Svētā Gara žēlastībā" (1817). Šie vārdi izsaka, ka cerība ir atbilde uz jautājumiem, kādi rodas mūsu sirdī: "Kas ar mani notiks? Kāds ir manas dzīves mērķis? Kāds ir pasaules liktenis?"
Mēs visi zinām, ka negatīva atbilde uz šiem jautājumiem rada skumjas. Ja dzīvei nav lielas nozīmes, ja sākumā un beigās nav nekā, tad brīnāmies, kāpēc mums vispār ir jāiet uz priekšu: un rodas izmisums, pārņem bezjēdzības sajūta. Daudzi ar dusmām un nožēlu saka: "Es centos būt godīgs, apdomīgs, taisnīgs, drosmīgs un atturīgs. Es biju ticīgs cilvēks.... tad kāds labums bija maniem pūliņiem?" Ja mums trūkst cerības, visi pārējie tikumi var sabirst putekļos. Ja nebūtu noteiktas rītdienas, skaidras perspektīvas, varētu secināt, ka tikumība ir veltīga piepūle. "Tikai tad, kad nākotne ir droša kā pozitīva realitāte, mēs varam dzīvot tagadnē" (Benedikts XVI, enciklika Spe salvi, 2).
Kristietis ir saņēmis cerības dāvanu ne savu nopelnu dēļ. Ja mēs ticam mūžīgajai dzīvei, tas ir tāpēc, ka Kristus nomira, augšāmcēlās un dāvāja mums savu Garu. Enciklikā Spe Salvi pāvests Benedikts XVI apstiprina: "Pestīšana mums ir dāvāta tādā nozīmē, ka mums ir dota cerība, kas nepieviļ, kuras spēkā varam stāties pretī savai tagadnei" (1). Tāpēc apliecinām, ka cerība ir teologāls tikums. Cerība neizplūst no mums pašiem, tā nav arī mūsu neatlaidība, par kuru mēs gribam sevi pārliecināt, bet gan dāvana, kas nāk tieši no Dieva.
Daudziem šaubīgiem kristiešiem, kuri nav pilnībā atdzimuši cerībā, apustulis Pāvils piedāvā jaunu kristīgās pieredzes loģiku: "Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība, jo jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie, kas aizmiguši Kristū, ir pazuduši. Ja mēs uz Kristu ceram tikai šajā dzīvē, tad mēs esam nožēlojamākie starp visiem cilvēkiem" (1.Kor 15, 17-19). Tas ir tā, it kā viņš teiktu: ja tu tici Kristus augšāmcelšanās noslēpumam, tad tu droši zini, ka ne ciešanas, ne bēdas, ne nav mūžīga. Bet, ja tu netici Kristus augšāmcelšanās noslēpumam, viss kļūst tukšs, pat apustuļu mācība.
Cerība ir tikums, pret kuru bieži grēkojam, domādami, ka pagātnē piedzīvotie laimes mirkļi ir aprakti uz visiem laikiem. Mēs grēkojam pret cerību, kad kļūstam nomākti savu grēku dēļ, aizmirstot, ka Dievs ir žēlsirdīgs un ir lielāks par mūsu sirdi. Mēs grēkojam pret cerību, kad ļaujam rudenim iznīcināt sevī pavasari; kad Dieva mīlestība pārstāj būt mūžīgā uguns un mums nav drosmes pieņemt lēmumus attiecībā uz savu dzīvi.
Šis dievišķais tikums mūsdienu pasaulei ir ļoti vajadzīgs! Tikpat ļoti tai ir vajadzīga pacietība, tikums, kas iet roku rokā ar cerību. Pacietīgi cilvēki rada labu. Viņi spītīgi vēlas mieru, un, lai gan daži steidzas un gribētu, lai viss notiktu tūlīt, pacietība prot gaidīt. Pat ja daudzi mums apkārt ir vīlušies, tad cilvēks, kas dzīvo ar cerību, ir pacietīgs un spēj pārvarēt pat vistumšākās naktis.
Cerība ir to cilvēku tikums, kuru sirds vienmēr ir jauna, bet vecumam nav nozīmes. Patiešām, ir tik daudz vecāka gadagājuma cilvēku ar gaišu un starojošu acu skatienu, kas vērsts uz debesīm. Padomāsim par Evaņģēlijā minētajiem diviem lieliskiem vecāka gadagājuma cilvēkiem - Simeonu un Annu, kuri pacietīgi gaidīja, un piedzīvoja, ka viņu dzīves pēdējais posma tika svētīts ar sastapšanos ar Mesiju, kuru viņi atpazina Bērnā Jēzū, kuru uz Jeruzalemes svētnīcu atnesa viņa vecāki. Lai katrs no mums spētu saņemt šādu žēlastību! Lai pēc mūsu ilgā ceļojuma, pēc tam, kad būsim nolikuši savas ceļa somas un spieķus, mūsu sirdis piepildās ar tādu prieku, kādu mēs nekad agrāk neesam izjutuši, un lai mēs arī varētu izsaukties: "Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sagatavojis visām tautām: Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas tautas Israēla godu" (Lk 2, 29-32).
