Ja bērni būs saņēmuši ticību, tie nenogrims baiļu jūrā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot katehēzi, Svētais tēvs paskaidroja, ka ticības tikumu kopā ar mīlestību un cerību dēvē par “teologālu” tikumu. Teologālie tikumi ir trīs: ticība, cerība un mīlestība. Kāpēc tie ir teologāli? Tāpēc, ka tie ir kristieša dzīves pavadoņi, un pateicoties tiem, viņš var sekot Kristum. Tās ir svarīgas Dieva dāvanas. Bez šiem tikumiem mēs, protams, spētu būt gudri, taisnīgi, drosmīgi un dzīvot, ievērojot mērenību, taču mūsu skatiens nespētu redzēt arī tumsā, mūsu sirds nemīlētu arī tad, kad netiekam mīlēti, mēs necerētu pretēji jebkādai cerībai.
Kas ir ticība? Atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas katehismu, pāvests norādīja, ka ticība ir akts, ar kuru cilvēks pēc savas brīvās gribas sevi pilnībā nodod Dieva rokās (n. 1814). Pieminējis Ābramu un Mozu, kuri mums ir atstājuši skaistu ticības piemēru, Francisks norādīja uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, kura, dzirdot Eņģeļa sveicienu, atbildēja: “Lūk, es esmu Kunga kalpone. Lai man notiek pēc tava vārda” (Lk 1, 38). Un ar ticības un paļāvības uz Dievu pilnu sirdi, Marija devās ceļā, nezinot, kas tajā viņu sagaida. Ābramu, Mozu un Mariju vieno tas, ka viņi pilnīgi paļāvās uz Dievu un ielika sevi Viņa rokās. Viņi pieņēma Dievu.
Pateicoties ticības tikumam, cilvēks kļūst par kristieti – turpināja Svētais tēvs. Būt kristietim nenozīmē vispirms pieņemt kādu kultūru ar tās vērtībām, bet – pieņemt un glabāt saikni ar Dievu: es un Dievs; mana persona un Jēzus mīlošais vaigs. Mēs esam kristieši, pateicoties šai saiknei.
Runājot par ticību, pāvests pievērsās Marka evaņģēlija stāstam, kurā aprakstīts, ka Jēzus un Viņa mācekļi ar laivu nokļūst vētrā. Ezera viļņi ir tik stipri, ka sāk piepildīt laivu ar ūdeni. Mācekļus pārņem panika. Viņi modina Jēzus, kurš tai brīdī guļ, un saka, ka iet bojā. Taču Jēzus, pamodies, apsauc jūru un vētra apklust. Tad, pagriezies pret mācekļiem, Viņš tiem aizrāda: “Kāpēc jūs baidāties? Vai jums vēl nav ticības?” (Mk 4, 40).
Lūk, tātad, lielais ticības ienaidnieks ir nevis prāts, bet bailes – uzsvēra Francisks. Tāpēc ticība ir pirmā dāvana, kas ir jāpieņem kristīgajā dzīvē. Tā ir dāvana, kas ik dienas ir jāpieņem un jāizkopj, lai tā mūsos atjaunotos. Varētu likties, ka tā ir nebūtiska dāvana, taču tā ir ļoti svarīga. Kad mūsu vecāki atnesa mūs pie kristības avota, tad priesteris tiem uzdeva jautājumu: “Ko jūs lūdzat no Dieva Baznīcas?” Un vecāki atbildēja: “Ticību, kristību”.
Kristīgie vecāki lūdz bērnam ticības dāvanu. Viņi zina, ka, tieši pateicoties ticībai, viņu bērns pat dzīves pārbaudījumu virpulī nenogrims baiļu jūrā. Vecāki arī zina, ka tad, kad viņu vairs nebūs šajā pasaulē, viņu dēlam vai meitai būs Tēvs Debesīs – Dievs, kurš tos nekad nepametīs.
Apustulis Pāvils saka, ka ticība netīk visiem (sal. 2 Tes 3, 2), un arī mēs, kas esam ticīgi, apzināmies, cik tā ir neliela. Pāvests norādīja, ka Jēzus bieži aizrādīja saviem mācekļiem, ka viņiem trūkst ticības. Tomēr tā ir vislabākā dāvana, jo tas, kuram ir ticība, ir apveltīts ne tikai ar cilvēcisku spēku. Pateicoties ticībai, mēs saņemam žēlastību, un ticība atver mūsu prātu Dieva noslēpumam. Katehēzes noslēgumā Francisks atgādināja, ka ticība var un tai vajag augt. Savā laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: “Ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: ‘Izraujies ar saknēm un dēsties jūrā’; un tas jums paklausītu” (Lk 17, 6). Tāpēc arī mums kā mācekļiem ir jālūdz: Kungs, vairo mums ticību! (sal. Lk 17, 5).
