«Kur ir Dieva Gars, tur ir brīvība»
Silvija Krivteža - Vatikāns
«Kas no miesas dzimis, ir miesa, bet kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies par to, ka Es tev sacīju: jums vajag no jauna atdzimst. Gars dveš, kur grib, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp aiziet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara» (Jņ 3, 6-8).
Seko pāvesta uzrunas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas, labdien!
Šodienas katehēzē es vēlos kopā ar jums pārdomāt par vārdu, ar kādu Bībelē tiek saukts Svētais Gars.
Pirmais, ko vēlamies zināt par cilvēku, ir viņa vārds. Mēs uzrunājam viņu vārdā, atpazīstam un atceramies. Arī Trešajai Vissvētās Trīsvienības Personai ir vārds: Viņš tiek saukts par Svēto Garu. Taču «Gars» ir latinizētā versija. Gara vārds, kuru iepazina pirmie Atklāsmes saņēmēji, un ar kuru Viņu piesauca pravieši, psalmisti, Marija un apustuļi, ir ruah, kura nozīme ebreju valodā ir dvesma, elpa, vējš. Bībelē šim vārdam ir tik liela nozīme, ka tas tiek identificēts ar pašu personu. Svētīt Dieva vārdu nozīmē svētīt un godāt pašu Dievu. Tas nav parasts vārds vai apzīmējums: tas vienmēr kaut ko pasaka par personu, tās izcelsmi vai misiju. Tā tas ir arī ar vārdu ruah. Tas ietver fundamentālo atklāsmi par Svētā Gara personību un Viņa darbību.
Tieši vērojot vēju un tā dažādās izpausmes, Bībeles autori, Dieva žēlastības vadīti, atklāja cita rakstura «vēju». Tā nav nejaušība, ka Vasarsvētkos Svētais Gars nolaidās pār apustuļiem «brāzmaina vēja spēkā» (sal. Apd 2, 2). Tas bija tā, it kā Svētais Gars gribētu likt savu parakstu uz notiekošo.
Ko par Svēto Garu izsaka Viņa vārds ruah? Vēja tēls vispirms kalpo, lai izteiktu dievišķā Gara spēku. «Gars un spēks» jeb «Gara spēks» ir visā Bībelē atkārtota vārdu kombinācija. Vējš ir nepārvarams un neapturams spēks. Tas iekustina pat okeānus.
Tomēr, lai atklātu Bībeles realitātes pilno nozīmi, jāapstājas nevis pie Vecās Derības, bet gan jānāk pie Jēzus. Līdzās spēkam Jēzus izcels vēl vienu vēja īpašību - tā ir brīvība. Sarunājoties ar Nikodēmu, Viņš saka: «Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, ne no kurienes tas nāk, ne kur iet; tā ir ar katru, kas dzimis no Gara» (Jņ 3, 8).
Vējš ir vienīgā lieta, ko nevar savaldīt, ko nevar pakļaut vai ieslēgt kastītē. Mēs mēģinām to “iekorķēt pudelē” vai ieslēgt kastītē, bet tas nav iespējams. Viņš ir brīvs. Censties ieslēgt Svēto Garu jēdzienos, tēzēs vai traktātos, kā to dažkārt ir mēģinājis darīt mūsdienu racionālisms, nozīmē pazaudēt tā patieso nozīmi, reducēt to līdz vienkāršam cilvēciskam garam. Ar līdzīgu kārdinājumu saskaras arī Baznīca, un tā ir vēlme ietvert Svēto Garu kanonos, institūcijās un definīcijās. Gars rada un atdzīvina institūcijas, bet Viņš pats nevar būt «institucionalizēts». Vējš pūš, «kur grib», tāpat arī Gars izplata savas dāvanas «kā grib» (1 Kor 12, 11).
Pāvils padarīs to par kristīgās darbības pamatlikumu: «Kur Kunga Gars, tur ir brīvība» (2 Kor 3, 17). Brīvs cilvēks, brīvs kristietis ir tāds, kuram ir Kunga Gars. Tā ir ļoti īpaša brīvība, kas ir pilnīgi atšķirīga no tā, kā mēs to parasti saprotam. Tā nav brīvība darīt to, ko cilvēks vēlas, bet gan brīvība darīt brīvi to, ko vēlas Dievs! Nevis brīvība darīt labu vai ļaunu, bet gan brīvība darīt labu un darīt to brīvi, tas ir, labprātīgi, nevis piespiedu kārtā. Citiem vārdiem sakot, tā ir bērnu, nevis vergu brīvība.
Apustulis Pāvils labi apzinās, ka šī brīvība var tikt arī ļaunprātīgi izmantota un pārprasta; viņš raksta galatiešiem: «Jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; tikai ne tādai brīvībai, lai jūs dotu vaļu savai miesai, bet kalpojiet cits citam Gara mīlestībā» (Gal 5, 13). Tā ir brīvība, kas izpaužas tajā, kas šķiet tās pretstats - kalpošanā, un patiesa brīvība slēpjas kalpošanā.
Mēs labi zinām, ka šī brīvība var kļūt par «ieganstu miesai». Apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem sniedz vienmēr aktuālu miesas darbu sarakstu. Tie ir: «Netiklība, nešķīstība, bezkaunība, baudkārība, kalpošana elkiem, burvestības, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana un tamlīdzīgi» (Gal 5, 19-21). Neizprotot patiesas brīvības nozīmi, bagātie ekspluatē nabadzīgos, spēcīgie ekspluatē vājos, un visi nesodīti ļaunprātīgi izmanto apkārtējo vidi. Tā ir briesmīga brīvība, tā nav Gara brīvība.
Brāļi un māsas, no kurienes mēs smeļamies šo Gara brīvību, kas ir pretstatā egoisma brīvībai? Atbilde slēpjas vārdos, kurus Jēzus reiz adresēja saviem klausītājiem: «Ja Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi» (Jņ 8, 36). Brīvību mums dod Jēzus. Lūgsim Jēzu, lai Viņš caur savu Svēto Garu dara mūs par patiesi brīviem vīriešiem un sievietēm. Brīvība nozīmē kalpot mīlestībā un priekā. Paldies!
