Svētais Gars paplašina un vieno Baznīcu
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Stāsts par Svētā Gara nonākšanu Vasarsvētku dienā sākas ar dažu sagatavošanās zīmju aprakstu – norādīja pāvests. Runa ir par vēja šalkoņu un uguns mēlēm. Taču tas noslēdzas ar apgalvojumu: “Un visi tika Svētā Gara piepildīti” (Apd 2, 4). Svētais Lūkass, kurš sarakstīja Apustuļu darbus, parāda, ka Svētais Gars ir tas, kurš nodrošina Baznīcas universālumu un vienotību. Tūlītēja “piepildīšanās ar Svēto Garu” panāca to, ka apustuļi “sāka runāt dažādās valodās” un izgāja no Augšistabas, lai sludinātu Jēzu Kristu pūlim (sal. Apd 2, 4 u. sek.).
Tādējādi Lūkass vēlējās izcelt Baznīcas universālo misiju kā jaunās vienotības zīmi starp visām tautām. Mēs redzam Gara darbību vienotības labā izpaužamies divos veidos. No vienas puses, Viņš virza Baznīcu uz āru, lai tā varētu uzņemt arvien vairāk cilvēku un tautu, bet, no otras puses, Viņš to sapulcina kopā tās iekšienē, lai nostiprinātu panākto vienotību. Viņš māca Baznīcu izplatīties visu tautu vidū un būt vienotai. Universāla un vienota – tāds ir Baznīcas noslēpums.
“Mēs redzam šo universālumu darbībā Apustuļu darbu grāmatas fragmentā par Kornēlija atgriešanos”, turpināja pāvests. “Vasarsvētku dienā apustuļi bija pasludinājuši Kristu visiem jūdiem un visiem tiem, kas ievēroja Mozus likumu, neatkarīgi no tautas piederības. Bija vajadzīgi vēl vieni ‘vasarsvētki’, ļoti līdzīgi pirmajiem, proti, simtnieka Kornēlija mājā, lai apustuļi paplašinātu savu redzesloku un nojauktu pēdējo barjeru – barjeru starp jūdiem un pagāniem (sal. Apd 10-11)”.
“Šim etniskajam paplašinājumam pievienojās arī ģeogrāfiskais paplašinājums”. Apustulis Pāvils sākotnēji vēlējās sludināt Evaņģēliju kādā jaunā Mazāzijas reģionā, taču, kā norāda Apustuļu darbi, “Svētais Gars viņiem to neļāva”, jo “nākamajā naktī apustulis sapnī saņēma pavēli doties uz Maķedoniju”. “Tādējādi Evaņģēlijs izgāja no savas dzimtās Āzijas, lai ienāktu Eiropā,” uzsvēra pāvests.
Uzrunas turpinājumā pāvests uzsvēra, ka Svētais Gars ir vienotības saite. To, kā Svētais Gars panāk vienotību, mēs redzam Jeruzālemes koncila laikā. Problēma bija tā, kā nodrošināt, lai panāktais universālums neapdraudētu Baznīcas vienotību. Svētais Gars ne vienmēr rada vienotību pēkšņi, ar brīnumainu un izšķirošu iejaukšanos, kā tas notika Vasarsvētkos. Vairumā gadījumu Viņš to dara diskrēti, ievērojot vajadzīgo laiku un cilvēku atšķirības, ar cilvēku un institūciju starpniecību, pateicoties lūgšanai un konfrontācijai. Mēs šodien teiktu, ka sinodālā veidā – norādīja Francisks. Tieši tā tas notika Jeruzalemes koncilā jautājumā par Mozus likuma pienākumiem (sal. Apd 15).
Lai palīdzētu mums labāk izprast Svētā Gara darbību, pāvests citēja svēto Augustīnu, kurš paskaidro, kā Svētais Gars rada vienotību: “Tas, kas dvēsele ir cilvēka miesai, tas pats ir Svētais Gars Kristus miesai, kas ir Baznīca”. Tas ir svarīgs salīdzinājums. Svētais Gars nerada vienotību no ārpuses, Viņš ne tikai pavēl mums būt vienotiem, bet Viņš pats ir “vienotības saite”.
Katehēzes noslēgumā Francisks pieskārās Baznīcas vienotības nozīmei katra atsevišķā cilvēka dzīvē. “Baznīcas vienotība ir vienotība starp cilvēkiem, un tā tiek panākta nevis pie galda, bet dzīvē”, viņš sacīja. “Mēs visi vēlamies vienotību, mēs visi pēc tās ilgojamies no sirds dziļumiem, tomēr to ir tik grūti sasniegt, ka pat laulībā un ģimenē vienotība un saskaņa ir viena no visgrūtāk sasniedzamajām un vēl grūtāk saglabājamajām lietām”.
“Dzīves vienotība, Vasarsvētku vienotība tiek sasniegta tad, kad mēs cenšamies centrā likt Dievu, nevis sevi. Šādā veidā tiek veicināta arī kristiešu vienotība: nevis gaidot, kad citi mums pievienosies tur, kur esam, bet gan kopīgi virzoties uz Kristu”, teica pāvests, aicinot lūgt Svēto Garu, lai Viņš mums palīdz būt vienotības un miera instrumentiem.
