Svētā Ģimene liecina, ka visās grūtībās Dievs ir kopā ar mums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Šodien svinam Svētās – Jēzus, Marijas un Jāzepa – Ģimenes svētkus”, sacīja pāvests. “Svētā Ģimene ierodas svētnīcā un atnes visniecīgāko un visvienkāršāko dāvanu no visām šādam gadījumam paredzētajām dāvanām, tādā veidā apliecinot savu trūkumu. Viņi ir nabadzīgi. Visbeidzot, Marijai tiek pravietots: ‘Un tavu pašas dvēseli caurdurs zobens’. Viņi ierodas svētnīcā, būdami nabadzīgi, un iziet no tās ar ciešanu nastu.”
Šajā sakarā rodas jautājums, kā tas ir iespējams, ka Jēzus Ģimene – vienīgā ģimene vēsturē, kura var lepoties ar paša Dieva klātbūtni, tā vietā, lai būtu bagāta, ir nabadzīga, tā vietā, lai būtu brīva no grūtībām, piedzīvo lielas sāpes.
Ko šis stāsts par Svēto Ģimeni, kas ir trūcīga un piedzīvo lielas ciešanas, vēstī mūsu ģimenēm? Tas vēstī kaut ko ļoti skaistu, proti: Dievs, kuru mēs bieži vien iztēlojamies kā tādu, kuram nebūtu nekāda sakara ar mūsu problēmām, īstenībā ienāca mūsu dzīvē ar visām tās problēmām. Viņš mūs izglāba tieši tādā veidā. Viņš ieradās nevis jau kā pieaugušais, bet kā pavisam mazs bērns. Viņš dzīvoja ģimenē kā mammas un tēta dēls; Viņš tur pavadīja lielāko sava laika daļu, auga, mācījās, dzīvoja parastu un apslēptu ikdienas dzīvi, klusumā. Bez tam Viņš neizvairījās no grūtībām. Tieši otrādi, izvēloties ģimeni, kas ir “eksperte ciešanās”, Viņš saka mūsu ģimenēm: “Ja jūs atrodaties grūtībās, es zinu, ko jūs pārdzīvojat, jo es pats to pārdzīvoju: mēs ar māti un tēvu tās piedzīvojām, lai arī jūsu ģimenēm pateiktu: Jūs neesat vieni!”.
Evaņģēlijā lasām, ka Jāzeps un Marija “brīnījās par to, kas tika sacīts par Jēzu” (Lk 2, 33). Spēja brīnīties ir ģimenes panākumu atslēga – uzsvēra pāvests. Mums nevajadzētu ieslīgt rutīnā, bet – prast brīnīties vispirms jau par Dievu, kurš mūs pavada, kā arī dzīvot ar apbrīnu ģimenē.
“Es domāju, ka ir labi, dzīvojot laulībā, prast apbrīnot savu dzīvesbiedru vai dzīvesbiedri”, turpināja Francisks, “piemēram, vakarā paņemot viņu aiz rokas un uz dažiem mirkļiem viņam maigi ieskatoties acīs. Apbrīna tevi ved pie maiguma. Maigums laulībā ir skaista lieta”.
Pāvests norādīja, ka tikpat svarīgi ir prast apbrīnot dzīvības brīnumu, bērnus, atrodot laiku, lai ar viņiem rotaļātos un uzklausītu viņus. “Es jautāšu jums, tēvi un mātes: vai jūs atrodas laiku, lai rotaļātos ar bērniem? Vai ejat ar viņiem pastaigāties?” Svarīgi ir apbrīnot arī vecvecāku gudrību. Viņi palīdz mums no jauna pievērsties tam, kas dzīvē ir visbūtiskākais. Svētais tēvs aicināja apbrīnot “savu mīlestības stāstu”, jo ikvienam no mums ir savs stāsts. Kungs vada mūs savā mīlestībā, tāpēc ir labi prast to apbrīnot. Protams, mūsu dzīvei ir arī savi negatīvie aspekti, taču ir svarīgi apbrīnot Dieva labestību, kurš visu laiku ir kopā ar mums.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja lūgt Mariju, Ģimenes Karalieni, lai viņa palīdz mums brīnīties. “Lūgsim šodien žēlastību brīnīties”, viņš mudināja. “Lai Dievmāte mums palīdz savā ikdienā apbrīnot labo un prast atklāt citiem apbrīnas žēlastību”.
