Būsim nomodā pār savu sirdi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Jauno tematu par netikumiem un tikumiem Francisks iesāka ar jautājumu par pirmgrēku. Radīšanas grāmata vēstī, ka Ādams un Ieva Paradīzes dārzā padevās čūskas kārdinājumam un sagrēkoja. Bībeles stāstā atklājas ļaunuma un kārdinājuma dinamika. Čūska ir “kārdinājuma simbols”. Viņa ir viltīga un bīstama. Tā runā ar Ādamu un Ievu ļoti izsmalcināti. Tā iesāk ar otrādi apgrieztu jautājumu: “Vai tad Dievs ir sacījis: jums nebūs ēst no neviena koka dārzā?” (Rad 3, 1).
Teikums ir nepareizs. Patiesībā Dievs ļāva vīrietim un sievietei ēst visus dārza augļus, izņemot no viena konkrēta koka. Runa ir par “labā un ļaunā pazīšanas koku”. Šis aizliegums nav aizliegums cilvēkam lietot prātu, kā to dažreiz maldīgi interpretē, bet ir gudrības mēraukla – skaidroja pāvests. Ar to it kā teiktu: atzīsti robežas, nejūties visa kungs, jo lepnība ir visu ļaunumu sakne. Dievs pirmajiem cilvēkiem uztic rūpes par radību, taču vēlas viņus pasargāt no iedomas, ka viņi būtu visvareni un noteicēji pār to, kas ir labs un ļauns.
Tas ir bīstams kārdinājums arī mūsdienās. Tas ir visbīstamākais slazds cilvēka sirdij. Kā zinām, Ādams un Ieva nespēja pretoties čūskas vilinājumam. Viņu prātā iesēdās doma, ka Dievs nav visai labs, ka Viņš grib tos turēt pakļautībā, un te meklējams iemesls visa sabrukumam.
Ar šiem stāstiem Bībele mums atklāj, ka ļaunums cilvēkā nesākas skaļi, kad jau notiek darbība, bet tas iesākas daudz ātrāk, kad cilvēks sāk ar to stāties sakaros, lolot to savā iztēlē, domās, galu galā nonākot tā glaimojošajā gūstā – skaidroja pāvests. Ābela slepkavība nesākās ar mestu akmeni, bet ar aizvainojumu, ko Kains par nelaimi turēja sevī līdz tas pārvērtās par briesmoni. Arī šajā gadījumā Dieva ieteikumi ir veltīgi.
Turpinājumā pāvests uzstājīgi atgādināja, ka ar velnu nekad nedrīkst ielaisties dialogā. Nekad! Jēzus neveidoja ar viņu dialogu – arī kārdināšanu tuksnesī laikā Viņš to nedarīja, Jēzus tam atbildēja ar Svēto Rakstu vārdiem, ar Dieva Vārdu. Viņš dzina prom ļauno garu.
“Esiet uzmanīgi”, piekodināja Francisks. “Velns ir kārdinātājs. Nekad nesarunājieties ar viņu, jo viņš ir viltīgāks par mums visiem un liks mums par to samaksāt. Kad uznāk kārdinājums, nekad neielaidieties dialogā. Aiztaisiet durvis, logu, sirdi. Tādā veidā mēs pasargāsim sevi no viņa vilinājuma, jo velns ir gudrs. Viņš mēģināja kārdināt Jēzu ar citātiem no Bībeles, stādoties priekšā kā liels teologs. Esiet uzmanīgi!”
Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka mums ir jāsargā sava sirds. Tāpēc neielaidīsimies sarunās ar velnu. Pāvests aicināja ticīgos lūgt no Dieva žēlastību iemācīties sargāt savu sirdi. Mums ir jālūdz gudrība un māka to darīt. Tas, kurš sargā savu sirdi, sargā dārgumu.
