Ievērot mērenību sociālo mediju lietošanā, lai pievērstos būtiskajam

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Tuksnesis un balss – tie ir divi ceļi, ko pavēra Romas bīskaps svētceļniekiem Svētā Pētera laukumā un ticīgajiem visā pasaulē šajā Kristus dzimšanas svētku gaidīšanas laikā. Tuksnesis ir klusuma vieta, savukārt balss ir mūsu domu un sirds krājumu izteiksmes veids. Mums varētu likties, ka tie ir divi pretrunīgi tēli, bet Jānī Kristītājā tie satiekas.

Pirmais tēls ir “tuksnesis”. Jānis Kristītājs sludina tuksnesī, pie Jordānas upes, netālu no vietas, kur viņa tauta pirms daudziem gadu simteņiem iegāja Apsolītajā Zemē. Viņš tur sludina, lai it kā pateiktu sekojošo: Lai sadzirdētu Dievu, mums ir jāatgriežas tai vietā, kur četrdesmit gadu garumā Viņš vadīja, sargāja un audzināja savu tautu, tas ir, tuksnesī. “Tā ir klusuma un būtiskuma vieta, kur nevar atļauties kavēties pie bezjēdzīgām lietām, bet kur ir jākoncentrējas uz dzīvošanai nepieciešamo”, sacīja Francisks.

Tas ir vienmēr aktuāls atgādinājums – lai dzīves ceļā virzītos uz priekšu, ir jāatbrīvojas no liekā, jo labi dzīvot nenozīmē aizpildīt visu ar nevajadzīgām lietām, bet nozīmē atbrīvoties no liekā, lai patiesi iedziļinātos sevī un tādā veidā saskatītu to, kas patiešām ir svarīgs Dieva priekšā. Mēs spēsim atbrīvoties no tukšo vārdu un pļāpāšanas piesārņotās atmosfēras tikai tad, ja klusumā un lūgšanā ierādīsim vietu Jēzum, kurš ir Tēva Vārds.

Pāvests uzsvēra, ka klusums un pieticība – vārdos, dažādu lietu, mediju un sociālo tīklu lietošanā – ir ne tikai “ziediņi” vai tikumi, bet patiešām būtiski kristīgās dzīves elementi.

Runājot par otro tēlu – “balsi”, Svētais tēvs atgādināja, ka tas ir instruments, ar kura palīdzību atklājam to, ko domājam un ko nesam savā sirdī. Balss ir ļoti saistīta ar klusumu, jo ar to tiek izteikts tas, kas nobriest mūsu iekšienē, ieklausoties Gara pamudinājumos. “Brāļi un māsas, ja mēs nepratīsim paklusēt, diez vai spēsim pateikt kaut ko labu”, uzsvēra pāvests. “Jo vairāk būs klusuma, jo lielāks svars būs mūsu vārdiem”. Jāņa Kristītāja balss bija saistīta ar viņa autentisko pieredzi un sirds skaidrību.

Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja mūs sev pajautāt: Kāda vieta manā ikdienā ir klusumam? Vai tas ir tukšs klusums, varbūt nospiedošs, vai arī – laiks, kad ieklausos, lūdzos, esmu nomodā pār savu sirdi? Vai mana dzīve ir pieticīga vai pilna ar visu ko lieku? Pat ja tas nozīmē iet pret straumi, novērtēsim klusumu, pieticību un klausīšanos – mudināja pāvests. Lai Marija, klusā Jaunava, palīdz mums mīlēt tuksnesi, lai tādā veidā mūsu balsis kļūtu ticamas un varētu vēstīt par viņas Dēla atnākšanu!