Francisks aicina visus tiekties uz svētumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Visu svēto dienas liturģijā Evaņģēlijā dzirdam Kalna svētības (sal. Mt 5, 1-12). Pāvests atgādināja, ka tās ir “kristieša personas apliecība” un “svētuma ceļš”. Jēzus parāda mums ceļu, mīlestības ceļu, ko gāja Viņš pats. Ceļš uz svētu vispirms un galvenokārt ir Dieva dāvana – viņš uzsvēra. Taču reizē tā ir arī atbilde no mūsu puses.
“Mēs vispirms lūdzam Kungu, lai Viņš dara mūs svētus, lai mūsu sirdis kļūtu līdzīgas Viņa sirdij,” teica Francisks, citējot savu ceturto un jaunāko encikliku Dilexit nos, kas tika publicēta pirms nedēļas un ir veltīta Vissvētākajai Jēzus Sirdij. “Ar savu žēlastību Jēzus mūs dziedina un atbrīvo no visa, kas traucē mums mīlēt tā, kā Viņš mūs mīl, lai mūsos, kā mēdza teikt svētīgais Karlo Akutis, vienmēr būtu ‘mazāk sevis, lai atbrīvotu vietu Dievam’,” norādīja Romas bīskaps, kas drīzumā kanonizēs jauno itāli, kurš 2006. gadā 15 gadu vecumā nomira no leikēmijas un savu aizraušanos ar datoriem bija pārvērtis par garīgo liecību.
Pēc tam Francisks pievērsās mūsu atbildei Dievam, kurš mūs vienmēr aicina uz svētumu, taču nekad to neuzspiež. “Viņš sēj mūsos svētuma sēklu, ļauj mums izbaudīt tās garšu un ieraudzīt tās skaistumu, bet Viņš gaida un respektē mūsu atbildi,” sacīja pāvests, uzsverot, ka “Dievs atstāj mūs brīvus sekot Viņa labajām iedvesmām, ļaut sevi iesaistīt Viņa projektos, padarīt Viņa jūtas par savējām”. Mēs to darām “kalpojot citiem ar mīlestību, kas kļūst arvien plašāka, atvērtāka un vērsta uz visiem, uz visu pasauli”.
Turpinājumā pāvests uzskaitīja daudzus mūsdienu svētos, kuriem ticīgajiem vajadzētu līdzināties: Aušvicā nogalināto Maksimiliānu Kolbi, Māti Terēzi no Kalkutas, arhibīskapu Oskaru Romero, kurš 1980. gadā tika nogalināts pie altāra par to, ka aizstāvēja nabadzīgo tiesības pret tirānu vardarbību.
“Tādā veidā mēs varētu sastādīt ļoti lielu svēto sarakstu,” piemetināja Francisks. Viņš pieminēja gan tos, kuri ir iecelti altāru godā jeb kanonizēti, gan tos, kuri ikdienā dzīvo mums līdzās, un visus apslēptos svētos. Viņi vienkārši izdzīvo savu kristīgo dzīvi, un tādu Baznīcā ir daudz. “Cik daudz Baznīcā ir apslēpto svēto,” iesaucās Francisks.
Svētie iet Kalna svētību ceļu – viņš norādīja. Tie ir nabadzīgie, lēnprātīgie, žēlsirdīgie, izsalkušie un izslāpušie pēc taisnīguma, miera nesēji. Cilvēki, “pilni Dieva”, kas nespēj palikt vienaldzīgi pret savu tuvāko vajadzībām; viņi ir spožo ceļu liecinieki. Tie ir ceļi, ko var veikt arī katrs no mums.
Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja visus uzdot sev dažus jautājumus: “Vai es lūdzu Dievu, lai viņš man dāvā svētas dzīves dāvanu? Vai es ļauju sevi vadīt labajām iedvesmām, ko manī izraisa Svētais Gars? Vai es pats apņēmīgi eju Evaņģēlija Kalna svētību ceļu vidē, kurā dzīvoju?
