Harizmas ir Svētā Gara dārgakmeņi Kristus līgavas izrotāšanai
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Lai izprastu, kas ir harizma, Romas bīskaps minēja divus elementus. Pirmkārt, harizma ir dāvana, kas dota “kopējam labumam” (1 Kor 12, 7), lai tā būtu noderīga visiem. Citiem vārdiem sakot, tā nav primāri paredzēta indivīda svētdarīšanai, bet “kalpošanai” kopienai (1 Pēt 4, 10). Otrkārt, harizma ir dāvana, kas dota īpaši “vienam” vai “dažiem cilvēkiem”, nevis visiem vienādi, un tas ir tas, kas to atšķir no svētdarošās žēlastības, teologālajiem tikumiem un sakramentiem, kas turpretī ir vienādi un visiem kopīgi – skaidroja pāvests.
Vatikāna II koncila konstitūcijā Lumen gentium (12) lasām: “Svētais Gars visu kārtu ticīgajiem dāvā arī īpašas žēlastības, ar kurām Viņš dara tos spējīgus un gatavus uzņemties dažādus uzdevumus un kalpot Baznīcas atjaunotnei un turpmākajai celšanai saskaņā ar vārdiem: ‘Ikvienam tiek dota Gara izpausme, lai nestu svētību’ (1 Kor 12, 7).”
Atsaucies uz šo fragmentu, Francisks norādīja, ka harizmas ir “dārgakmeņi” jeb rotas, ko Svētais Gars izdala, lai padarītu Kristus līgavu skaistu. Tādējādi var saprast, kāpēc koncila teksts beidzas ar šādu pamudinājumu. “Tā kā šīs harizmas – vai tās būtu izcilākās vai pašas vienkāršākās un visizplatītākās – pirmām kārtām ir atbilstošas un piemērotas Baznīcas vajadzībām, tad tās jāpieņem ar prieku un pateicību” (LG, 12).
Pāvests Francisks, citējot savu priekšgājēju Benediktu XVI, apliecināja, ka mūsdienās var runāt par “patiesas atjaunotnes dinamiku, kas bieži vien negaidītos veidos izpaužas dzīvības pilnās kustībās un kas padara gandrīz taustāmu svētās Baznīcas neizsīkstošo dzīvīgumu”. Un tās ir kādas grupas vai personas harizmas.
Turpinājumā Svētais tēvs atgādināja, ka mums ir no jauna jāatklāj harizmas, jo tas ļauj izcelt laju un jo īpaši sieviešu lomu ne tikai kā institucionālu un socioloģisku faktu, bet tās bibliskajā un garīgajā dimensijā. “Laji nav pēdējie, patiesībā laji nav kaut kādi ārēji garīdznieku līdzstrādnieki vai palīgspēki”, uzsvēra pāvests, “nē, viņiem ir savas harizmas un dāvanas, ar kurām viņi var dot savu ieguldījumu Baznīcas misijā”. Pēc tam Francisks piebilda:
Kad runājam par harizmām, mums uzreiz ir jānovērš kāds pārpratums, proti, ka tās tiek uzskatītas par iespaidīgām un neparastām dāvanām un spējām; nē, tās ir parastas dāvanas – katram no mums ir sava harizma -, kas iegūst neparastu vērtību, ja tās iedvesmo Svētais Gars un ar mīlestību tiek iemiesotas dzīves situācijās. Šāda harizmas interpretācija ir svarīga, jo daudzi kristieši, dzirdot par harizmām, piedzīvo skumjas vai vilšanos, jo domā, ka viņiem tādas nepiemīt, un jūtas atstumti vai esam otrās šķiras kristieši. Nē, nav otrās šķiras kristiešu, nē, katram ir sava personīgā un arī kopienas harizma.
Svētais Augustīns savā laikā teica: “Ja tu mīli, tad tas, kas tev ir, nav maz… Miesā tikai acij piemīt spēja redzēt; bet vai tad acs redz tikai sevis dēļ? Nē, acs redz rokas, kājas un visu locekļu labā”. Pāvests katehēzes noslēgumā atzina, ka šeit mums atklājas noslēpums, kāpēc apustulis Pāvils definē mīlestību kā vislabāko no visām dāvanām (sal. 1 Kor 12, 31): tā liek man mīlēt Baznīcu jeb liek man mīlēt kopienu, kurā es dzīvoju, un vienotībā visas harizmas, ne tikai dažas, ir “manējās”, tāpat kā “manas” harizmas, pat ja tās šķiet mazumiņš, pieder visiem un ir visu labumam. Mīlestība vairo harizmas; tā padara viena cilvēka harizmu par visu harizmu.
